Intervijas

  • Rinkēvičs: Latvijai būtiski nepakļauties mirkļa kārdinājumiem, novirzoties no uzņemtā kursa

    14.03.2019. Latvijai ir būtiski nepakļauties kādiem mirkļa kārdinājumiem, aizejot no pamata iestaigātajiem ceļiem, intervijā aģentūrai LETA pauda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV). Viņš uzsvēra, ka viens no darbiem tuvāko gadu laikā būs strādāt pie valsts tēla radikālas maiņas, kas saistīts ar problēmām finanšu sektorā. Ministrs arī vērsa uzmanību, ka valsts vairs nevar iepriekš pastāvējušo kārtību pieņemt kā pašsaprotamu un Latvijai būs jābūt elastīgai, bieži uzņemoties manevra lomu, tādējādi cenšoties samazināt pretrunas starp dažādajām pusēm. Vienlaikus ministrs pauda apņēmību darīt visu, lai Latvijai nebūtu jāizvēlas - būt labiem eiropiešiem vai labiem transatlantisko attiecību veicinātājiem.

    Kādi ir jūsu galvenie izvirzītie mērķi šīs valdības laikā?

    Viens no ļoti būtiskiem stratēģiskiem mērķiem, ņemot vērā to, ka šobrīd ir ļoti vētrains laikmets gan attiecībās starp Eiropas Savienību (ES) un ASV valstīm, gan pašā ES, ir maksimāli noturēt Latviju sadarbības līmenī, kas ir izveidojies ar ASV. Vienlaikus būtiski maksimāli veicināt ES un ASV dialogu, maksimāli stiprināt Latvijas pozīcijas NATO un ES, kā arī nepakļauties kādiem mirkļa kārdinājumiem aiziet no pamata iestaigātajiem ceļiem, proti, no ļoti labu attiecību veidošanas Ziemeļvalstu un Baltijas reģiona ietvaros, ar Vāciju un Poliju, kā arī no sadarbības dažādās organizācijās.

    Otra lieta būtu aktīvāk strādāt un veicināt Latvijas ekonomikas attiecības. Ņemot vērā, ka atbildība šajā jomā ir dalīta ar Ekonomikas ministriju (EM), tad Ārlietu ministrija (ĀM) cieši sadarbojas ar kolēģiem EM. Ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Latvijas Darba devēju konfederāciju esam apsprieduši jaunus tirgus un jaunas potenciālās interešu zonas. Labi attīstās sadarbība Līča valstu reģionā, un labi sadarbība ir attīstījusies arī ar Ķīnu, Indiju un Koreju, tomēr redzu, ka parādās interese par Āfrikas kontinentu, konkrēti, IT un farmācijas jomā. Tāpat parādās interese par Latīņamerikas reģionu.

    Uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Latvijas preču eksports 2013.gadā bija 19,8 miljoni eiro, bet 2018.gadā - 42 miljoni eiro. Savukārt eksports uz Ķīnu 2013.gadā bija 83,3 miljoni eiro, bet pērn - 149,3 miljoni eiro, tikmēr uz Koreju no Latvijas eksports 2013.gadā bija 25,6 miljoni eiro, bet jau 57,6 miljoni eiro 2018.gadā. Uz Indiju 2013.gadā eksports no Latvijas bija 21,9 miljoni eiro, bet 2018.gadā - 30,8 miljoni eiro. Skaitļi it kā nav lieli, tomēr tendence ir. Indijā galvenais prioritārais loks ir nevis preču eksports, bet izglītība kā viens no būtiskiem ekonomikas virzītājspēkiem. Brīdī, kad kārtīgi investējam diplomātiskajās un politiskajās attiecībās un arī savā klātbūtnē, tendence veidojas pozitīva.

    Ar nozaru ministrijām un uzņēmēju organizācijām runāsim par konkrētiem pasākumiem, vizītēm un diplomātiskajām aktivitātēm jaunajos tirgos, kuros ir ieinteresēti uzņēmēji. Interese ir, un jāsaprot, ka šīs attiecības neveicina tikai tūrisms, bet tas ir sarežģīts un ilgs darbs.

    Tātad būtiskākais ir drošība, Latvijas vieta ES un ārējās ekonomikas politikas aktivitātes, veicinot jaunu tirgu apguvi un zinot, ka gaidāma zināma turbulence pasaules ekonomiskajā attīstībā. Daudzi runā par to, ka tuvāko gadu laikā ekonomiskā izaugsme pasaulē un Eiropā varētu nedaudz palēnināties. Visās organizācijās, kurās Latvija varēja iestāties, tā ir iestājusies, tādēļ jaunu organizāciju iekarošana nav dienaskārtībā.

    Diezgan daudz būs jāstrādā pie valsts tēla radikālas maiņas, jo pēdējo gadu laikā diemžēl gan finanšu sektora problēmu dēļ, gan citu jautājumu dēļ būs daudz vairāk jāinvestē, lai parādītu, ka mēs savas problēmas novērtējam, atrisinām un spējam darīt tālāk. Mums būs daudz vairāk darba, lai Latvijā rīkotu dažāda augsta līmeņa sanāksmes, pasākumus un strādātu pie tā, lai atrisinātu jautājumus, kas mums ir jāatrisina un parādītu, ka mēs to spējam darīt.

    Kas ir šie mirkļa kārdinājumi, kam Latvija nedrīkst pakļauties?

    Tas, ko esmu dzirdējis diskusijās ārpolitikas debatēs 13.Saeimā un diskusijās Saeimas komisijās, ir, ka mirkļa kārdinājumi ir vēlme kādā brīdī atteikties no Latvijas līdz šim stingri piekoptās politikas saistībā ar starptautisko organizāciju stiprināšanas. Piemēram, ka ANO nav efektīva, tāpēc tam nav jāpievērš uzmanība. Tomēr ir tieši otrādi. Pašreizējā situācijā daudzpusējā diplomātija jeb multilaterālisms Latvijai ir daudz būtiskāks. Latvijai ir būtiski noturēt valsts politiku ES kontekstā kaut vai kopējā vērtību sistēmā. Es negribētu, lai, cīnoties ar kādām negatīvām parādībām - korupciju vai, reformējot tiesu, varu -, mēs aizietu no kopējiem ES principiem. Es negribētu, lai Latvijā kādā brīdī liktos, ka sadarbība ar autoritāriem režīmiem vai to akla kopēšana ir kas tāds, kas Latvijai ir nepieciešams. Valsts vēsture 20.gados un 30.gados skaidri ir parādījusi, ka tas ir ļoti bīstams ceļš.

    Tādēļ mēs gribētu turpināt sadarbību ar ES dalībvalstīm, kas ir balstīta kopējā izpratnē par to, kā mēs visi redzam tiesiskumu un demokrātiju. Es vēlētos redzēt, ka mēs šādos jautājumos ieturam pietiekami līdzsvarotu politiku, ņemot vērā valsts drošības intereses un valsts pamatattīstības intereses.

    Esmu bieži teicis, ka mēs būsim ļoti adekvāti un izprotoši Polijas un Ungārijas pozīcijai saistībā ar 7.panta procedūru, bet pilnīgi noteikti paši savā valstī nevaram atbalstīt vienu otru lietu, kas notiek attiecīgajās valstīs, kaut vai tiesu sistēmā. Latvijas pozīcija ir ļoti vienkārša - mēs aicinām Poliju un Ungāriju uz dialogu ar Eiropas Komisiju (EK) un Eiropas Parlamentu (EP), lai atrisinātu problēmas un 7.pants netiktu piemērots, jo neuzskatu, ka tas ir pareizs ceļš.

    Kā vērtējat EK ideju, kas paredz ierobežot Eiropas fondu izmaksu tām valstīm, kur ir konstatētas problēmas ar tiesu neatkarību?

    Šo jautājumu vēl neesam vērtējuši valdībā, jo diskusija ir tikai sākusies. Uzskatu, ka no ES tiesību un demokrātijas viedokļa dot EK tiesības apturēt finansējumu tikai tāpēc, ka EK šķiet, ka likuma vara kādā valstī nav pietiekama, nedrīkst, un EK ir izpildorgāns. Bet būtu jādiskutē par to, ka atsevišķos gadījumos šādus jautājumus varētu izšķirt ES Tiesa, uzklausot visu pušu viedokļus.

    Es neatbalstu ideju un risinājumu tādā veidā, kā tas šobrīd ir piedāvāts. Es saprotu idejas autorus un pamatojumu, kas nāk arī no daudzām maksātājvalstīm, kuras negrib ieguldīt naudu valstīs, kur nav pārliecības, ka naudas izlietojuma kontrole ir nodrošināta adekvāti un neatkarīga tiesu vara nodrošina pilnu un neatkarīgu kontroli. Tas ir arguments, kas ir jāņem vērā, un tas ir viens no pamata jautājumiem, kas ir paredzēts ES līgumos. Tomēr uzskatu, ka vienkārši iedot tiesības EK izšķirt, kas ir labi un kas ir pareizi, nedrīkst. Līdzīgi kā 7.panta mehānismam, ir jābūt plašākam un līdzsvarotākam. Tā kā tas ir piedāvāts, es to atbalstīt negribētu.

    Valdībā šis jautājums būs brīdī, kad būs jāformulē Latvijas pozīcija, un tas būs tuvāk ES daudzgadu budžeta sarunu brīdim, kad varēsim vienoties ne tikai par skaitļiem, bet arī par konkrētām idejām un mehānismiem jaunā budžeta kontekstā. Te ir jārunā arī par to, ka ir jāpastāv arī ES Tiesas kontrolei.

    Uzreiz varu teikt, ka šis jautājums būs ļoti sarežģīts un diskusijas būs ļoti asas, jo nav tikai EK viedoklis, bet ir arī ļoti daudzas dalībvalstis, tostarp maksātājvalstis, kas stingri uzstāj, ka likuma varas sasaistei ar finansējumu ir jābūt, bet ir arī pietiekami daudz valstu, kas uzskata, ka šāds piedāvājums nav pieņemams. Par šo būs jādiskutē, un nebūs gluži tā, kā to ir iecerējuši idejas autori, bet es ceru, ka diskusijas rezultātā atradīsim visiem pieņemamu risinājumu.

    Kādēļ šogad ārpolitikas ziņojumā bija svarīgi iekļaut sadaļu par finanšu sektora jautājumiem? Kādi apstākļi varētu likt arī nākamgad atgriezties pie to pieminēšanas šajā ziņojumā?

    Tas, ko rakstīsim saistībā ar finanšu sektoru, būs lielā mērā atkarīgs no tā, ko būsim izdarījuši rekomendāciju izpildē un saistībā ar banku sektoru, ne tikai ar "Moneyval" rekomendācijām, bet arī konkrēti procesi "ABLV" pašlikvidācijas gaitā un kontroles mehānisma uzlabošanā. Tas viss notiek, valdība daudz un aktīvi strādā. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) iepriekš nāca klajā ar konkrētām idejām un uzdevumiem ministriem saistībā ar finanšu sektora kontroles reformu. Es gribētu cerēt, ka mēs labi apzināmies, ka laika nav daudz, un redzam, ka savulaik ir bijis grūti panākt vienošanos starp dažādām institūcijām Latvijā. Mēs redzam, ka notiek arī progress un vēl ir jautājums, cik tālu būsim pavirzījušies ar konkrētu lietu izmeklēšanu, uz ko ārlietu ministrs gan nevar atbildēt.

    Šī nodaļa ārpolitikas ziņojumā tika rakstīta ar mērķi, lai atgādinātu sabiedrībai, ka tas nav tikai finanšu sektora, kredītreitinga un reputācijas jautājums, bet pamatā tas ir jautājums, kas ir saistīts arī ar nacionālās drošības lietām un sadarbību ar stratēģiskajiem partneriem Ziemeļamerikā un Eiropā. Tas bija atgādinājums, ka šie jautājumi ir jāskata plašākā kontekstā.

    Ārpolitikas ziņojumā minēts, ka Latvijas interesēs būtiski ir spēt pamanīt un izmantot ģeopolitikas izmaiņu radīto izaicinājumu iespējas. Kas ir šīs iespējas?

    Ja paskatāmies uz Latvijas ārpolitiku pēc 1991.gada, tad pēdējie 24 gadi bija relatīvi ļoti vienkārši. Mēs skaidri definējām savus mērķus - dalību ES, NATO un arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā kā zināmu noslēgumu integrācijai rietumu institucionālajā pasaulē. Mēs šos mērķus sasniedzām, un bija brīdis, kad pēc Prāgas samita 2002.gadā daudzi ar zināmu humoru teica, ka Latvija ir sasniegusi savas vēstures beigas, jo valsts iestājusies NATO un ES, tāpēc valsts būs drošībā.

    Pēdējie pieci gadi ir radījuši ļoti lielu turbulenci, kur viena otra pašsaprotama lieta pēkšņi vairs nav tik pašsaprotama. 2012.gadā droši vien knapi spētu iedomāties, ka kāda cita valsts var atņemt citai valstij tās teritoriju, veikt agresiju un ka tas viss notiek 21.gadsimtā. Nesen atzīmējām piecus gadus kopš Krimas pretlikumīgās aneksijas procesa. Savukārt 2014.gada 28.februārī, nedēļu pēc Maidana asiņainajiem notikumiem, biju Kijevā, kur tikos ar tā laika Ukrainas vadītājiem. Es vēl šobrīd atceros epizodi, kad ar tā laika Ministru prezidenta pienākumu izpildītāju Arsēniju Jaceņuku stāvējām Radas telpā pie televizora un skatījāmies tiešraidi no Krimas un neviens nesaprata, kas tur notiek. Tajā brīdī Ukrainas vadītāji nesaprata, ka notiek viņu valsts teritorijas daļas pretlikumīga okupācija un pēc pāris nedēļām sekos tā saucamais referendums un aneksija, kam sekoja notikumi Austrumukrainā. Pērn novembrī notika Kerčas šauruma krīze. Ja esam uzskatījuši, ka starptautiskās tiesības un starptautiskā kārtība, kāda tā veidojās pēc Aukstā kara, būs mūžīga - tā nav, jo ir pamatīgi izaicinājumi.

    Tāpat redzam, kas pēdējo gadu laikā notiek Eiropas un ASV attiecībās. Ja raugāmies no praktiskā viedokļa, ASV klātbūtne reģionā un rīcība drošības jautājumu nodrošināšanā ir visaktīvākā, kāda tā bijusi, - finansiālajā palīdzībā bruņotajiem spēkiem, mācībās un NATO lēmumu ziņā. Tomēr vienlaikus redzam, kāda retorika pakāpeniski veidojas starp ASV un Eiropas sabiedrotajiem par aizsardzības izdevumiem. Mēs uzskatām, ka visām ES dalībvalstīm 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) ir jāsasniedz. Paši savulaik grēkojām, bet esam labojušies. Zinām, ka tas nav vienkārši, bet tas ir jādara. Arī gāzes vada "Nord Stream 2" jautājumā retorika starp ASV un Eiropas valstīm, sevišķi Vāciju, nav tā pati labākā. Uzskatām, ka "Nord Stream 2" nav biznesa projekts, bet gan enerģētikas ierocis, lai šķeltu ES, un tur mūsu viedokļi sakrīt. Viedokļi atšķiras arī Irānas vienošanās jautājumā, klimata jautājumos un jautājumos par tirdzniecību, kur Latvijas viedokļi ir tuvāk ES pozīcijām. Redzam arī retoriku, kas ik pa brīdim parādās no ES puses, ka nedrīkst paļauties uz ASV, ka ir jāveido Eiropas armija. Šāda veida retorika ir ļoti bīstama. Kādreiz ļoti skaidrais horizonts sāk kļūt arvien vairāk izplūdis un blāvāks.

    Savulaik runājām par ļoti plašu sadarbību ar valstīm Austrumos. Tagad ir 16+1 formāts ar Ķīnu un preču eksports ar šo valsti ir audzis. Tajā pašā laikā ASV un Ķīnas attiecības tirdzniecības jomā, jautājumu loks, kas skar investīciju piesaisti, un atsevišķi drošības aspekti, ir parādījuši, ka situācija vairs nav tik skaidra. Ko tas nozīmē Latvijai kā nelielai NATO un ES dalībvalstij? Mums būs jābūt vēl vairāk elastīgiem un bieži vien būs jāuzņemas manevra loma ar vienu būtisku uzdevumu - darīt visu, lai, piemēram, starp ASV un Eiropu pretrunas nevis paplašinātos, bet mazinātos. Par to esam daudz runājuši Vašingtonā, Berlīnē, Briselē un Parīzē, uzsverot, ka nevēlamies un darīsim visu, lai Latvijai nebūtu jāizvēlas - būt labiem eiropiešiem vai labiem transatlantisko attiecību veicinātājiem. Uzskatu, ka daļa jautājumu ir atrisināma, bet situācija Latvijai un Baltijai kopumā piecu gadu laikā ir kļuvusi sarežģītāka, nekā tā bija pirms desmit gadiem, kad šķita, ka viss ir kārtībā, jo esam ES un NATO.

    Šobrīd ir pietiekami daudz lietu, par kurām mums vajadzētu bažīties, bet tā nav nekāda problēmu risināšanas metode. Tādēļ ar kolēģiem no Baltijas un Ziemeļvalstīm daudz un aktīvi strādājam, lai savu iespēju robežās veicinātu transatlantiskās attiecības un maksimāli veicinātu ES vienotību. Nevajag iestāties pozā pret vienu vai otru Eiropas valsti, ja ir zināmas problēmas, sākot piemērot sankcijas, bet drīzāk jāsāk meklēt dialogu un jāmeklē risinājums, kurā ES ietvaros būtu zināms līdzsvars starp lielām valstīm un mazām un vidējām valstīm.

    Tāpēc arī rodas Baltijas un Ziemeļvalstu formāts, kā arī sadarbība starp Ziemeļbaltijas valstīm un Višegradu, kā arī "Hanza 2" formāts, kur vēl bez Baltijas un Ziemeļvalstīm ir arī Nīderlande un Īrija. Šobrīd ne tikai Latvija, bet arī daudzas citas valstis "Brexit" kontekstā meklē zināmas jaunas sadarbības formas, kas palīdz nodrošināt drošības, politiskās un ekonomiskās intereses ES un transatlantiskajos ietvaros. Redzu, ka Latvijai drošības jautājumos ir laba sadarbība ar Polijas, Baltijas un Ziemeļvalstu kolēģiem un labs dialogs veidojies arī ar Vāciju. Šis ir neskaidrību laikmets, kurā mūsu galvenais uzdevums ir maksimāli nodrošināt mūsu ārējo drošību un nepieņemt neko kā pašsaprotamu.

    Arvien ticamāka šķiet iespējamība, ka "Brexit" process varētu tikt pagarināts. Kādiem priekšnoteikumiem jābūt, lai "Brexit" pagarinājumam piekristu visas 27 ES dalībvalstis?

    Domāju, ka būtu labi, ja mēs saprastu, ko šajā periodā pēc 29.marta, kas būtu kā zināms pagarinājums, vēlētos sasniegt. Vai vēlamies pilnībā atvērt sarunas un runāt par jaunu līgumu? Šaubos, ka visas 27 ES dalībvalstis tam ir gatavas. Es zinu, ka ir ļoti dažādi viedokļi. Līgums, kas tika apstiprināts novembrī un noraidīts britu parlamentā janvārī, bija diezgan liels kompromiss abām pusēm. Redzot Lielbritānijas iekšpolitisko procesu, man nav sajūtas, ka jebkas cits, kas tiktu likts priekšā, varētu iegūt vairākumu. Tāpēc, manuprāt, viens no priekšnoteikumiem ir skaidra vienošanās par sasniedzamo mērķi tajā brīdī, kad pagarinām izstāšanās procesu. Varam to atbalstīt, ja tas, piemēram, ir laiks nianšu precizēšanai. Vai mēs varētu pilnībā uzrakstīt jaunu izstāšanās līgumu? Spriežot pēc noskaņojuma, kāds valda ap galdu Briselē, kad tiekamies Vispārējo lietu padomē, man ir diezgan lielas šaubas.

    Pašlaik neskaidrība, kāda valda ap "Brexit" procesu, ir lielāka, nekā tā bija divas dienas pēc referenduma. Tad visi bija mazliet šokā, ka šāds lēmums ir pieņemts, bet šķita, ka laiks neskaidrību atrisināšanai būs pietiekams. Zinām, cik grūti tas gāja - pa vidu bija ārkārtas vēlēšanas Lielbritānijā, bija sarežģītas sarunas un tika panākta vienošanās, bet vēlāk tā noraidīta. No tāda viedokļa raugoties, man ir bažas, ka var būt situācija, kad pat jauna līguma noslēgšanas gadījumā tas netiktu akceptēts. Un ko tad mēs darīsim? Ir diskusijas par otru referendumu vai citiem risinājumiem, bet lielā mērā tas ir britu rokās. Sašķeltības līmenis, kāds ir britu parlamentā un sabiedrībā, ir samērā biedējošs. Baidos, ka "emocionālā sliede" paliek uz ļoti ilgu laiku.

    Kā Latvijas, ES un NATO sadarbība ar Lielbritāniju pēc "Brexit" tiks īstenota drošības jomā? Vai un kādas problēmas "Brexit" šajā sadarbībā radīs?

    Kopš pirmās dienas esam teikuši, ka vēlamies ar Lielbritāniju uzturēt maksimāli ciešas ekonomiskās un drošības attiecības arī pēc "Brexit". Lielbritānija neaiziet no NATO, tādēļ nevar runāt par saistībām alianses ietvaros, tomēr Lielbritānija bija ļoti nozīmīga spēlētāja arī ES ārpolitikā un drošībā, tādēļ maksimāli ciešu sadarbību vēlamies saglabāt jebkurā gadījumā. Diemžēl brīžiem ir sajūta, ka šie jautājumi šobrīd ir otrajā plānā, jo nevaram vienoties par izstāšanās līgumu, tādēļ nākotnes attiecības šobrīd nevar tikt atrisinātas. Pašlaik šis jautājums ir iesaldētā stadijā.

    Ārpolitikas ziņojumā minējāt, ka, ES jāveido kā spēcīgu nacionālu valstu savienība, Latvijai atrodoties ES sadarbības kodolā. Kas īsti ir šis kodols - vai šobrīd ES jau neveidojas vairāki kodoli?

    Par šo esam diskutējuši ārpolitikas debatēs Saeimā, jo daudziem šķiet, ka tā ir kā frāze. Līdz šim Latvijas politika šajā ziņā ir bijusi ļoti konsekventa. Iestājoties ES, vēlējāmies pievienoties eirozonai un Šengenai, kas ir izdarīts. Brīdī, kad notika diskusija par padziļinātu un paplašinātu sadarbību aizsardzības jomā jeb PESCO, ne visas 28 ES dalībvalstis tam pievienojās, jo daudzām valstīm ir konstitucionāli ierobežojumi, bet mēs apzināti izvēlējāmies tam pievienoties. Tas nav nekas jauns, ka vēlamies būt ciešākas sadarbības mehānismā un strādāt kopā tur, kur tas ir mūsu interesēs. Šengena, eirozona, aizsardzības sadarbība un cieša sadarbība enerģētikas jautājumos ir tas, ko es definētu kā zināmu kodolu, kur ir Latvija. Aicinājums ir turpināt šādā stilā, proti, kad parādās jaunas iniciatīvas, nevis tās uzreiz noraidīt kā nederīgas, bet strādāt un saprast, vai tas ir Latvijas un Eiropas interesēs.

    Šobrīd redzu vēl vismaz trīs jomas, kurās pilnīgi noteikti Latvijai vajadzētu būt aktīvai. Pirmkārt, kategoriski jācīnās pret jebkāda veida protekcionisma atdzimšanu. Eiropā protekcionisms atdzimst ne tikai iekšējā tirgus aizsardzības veidolā, bet arī attiecas uz pašu uzņēmējiem un uzņēmumiem, kuri strādā citās valstīs. Proti, ir darbaspēka izvietošanas direktīvas, kas ļoti sāk izskatīties pēc mēģinājumiem ietekmēt brīvo darbaspēka kustību un pakalpojumu sniegšanu. Otrkārt, ļoti daudz varam izdarīt digitālā tirgus attīstībā, ko ES līmenī aizsāka tieši Latvijas prezidentūra. Te vēl var ļoti daudz izdarīt. Treškārt, ir valstis, kuras ļoti aktīvi runā par to - ja 28 valstu līmenī sāksies nopietnāka diskusija vai pat šķelšanās par fiskālo politiku vai parādīsies idejas par eirozonas parlamentu, eirozonas finanšu ministru un kāda veida Eiropas armiju, kas nekur nav populāra ideja, izņemot retoriskā līmenī, tad, visticamāk, ES sadalītos subreģionos. Tas nav Latvijas interesēs. Tomēr, ja redzam, ka ir labas idejas un paši esam runājuši, ka Eiropas institūcijām jāuzņemas lielāka loma naudas atmazgāšanas novēršanas kontrolē un aktīvākā darbā, tad mums šādās diskusijās jābūt klāt, jāpiedalās un jāpieņem lēmums - vai un kur mēs sevi redzam. Diskusija par kodolu ir aicinājums neatteikties no līdzšinējās prakses, izvērtēt visu un, redzot, ka tas mums der, iesaistīties, pievienoties un būt aktīviem jau no paša sākuma.

    Tātad šobrīd redzu trīs jomas - būt kopā ar valstīm, kas cīnās pret mēģinājumiem ieviest protekcionismu ES, un šādi mēģinājumi ir, arī no lielām valstīm. Otra lieta ir digitālais un enerģētikas loks. Un trešā lieta ir mazliet izplūdusi, bet ir rūpīgi jāskatās dažādas iniciatīvas, kas parādā, tajās aktīvi piedaloties.

    Vai un kādas būtiskas reformas ES šobrīd ir nepieciešamas? Vai kādā no tām Latvija var būt virzītājspēks vai vismaz viens no šādiem spēkiem?

    Banku savienība un lietas, kas attiecas uz netīrās naudas atmazgāšanas novēršanas kontroli, - tur ES institūciju lomai jābūt lielākai. Šī arī varētu būt viena no tām reformām, kur Latvijai kopā ar EP deputātiem un citiem būtu aktīvi jāstrādā. Tāpat mēs daudz esam labi strādājuši digitālajā un enerģētikas jomā, tur mums šis darbs ir jāturpina. Esam vieni no virzītājiem arī digitālajiem likumprojektiem un esam vieni no aktīvākajiem atbalstītājiem dažādās ES padomēs. Vienlaikus Latvija jau ir kļuvusi par zināma veida ekspertu un vienu no vadošajām valstīm cīņā ar propagandu, dezinformāciju, kā arī stiprinājusi stratēģisko komunikāciju. Eiropas līmenī tā bija tieši Latvijas iniciatīva pērn. Man prieks, ka pēc gada jau ir piešķirti zināmi resursi un ir izstrādāts plāns cīņai ar dezinformāciju. Tāpat par šo jautājumu diskutē teju katrā Eiropadomē un Vispārējo lietu padomē.

    Šīs kapacitātes stiprināšana ir būtiska, un tas ir tikai sākums. Tā nav liela Eiropas politika, bet tas ir viens no segmentiem, kurā ES ir sevi jāaizsargā. Tas ir ļoti būtiski pirms gaidāmajām EP vēlēšanām, kuras mēs gaidām ar zināmām bažām. Domāju, ka EP būs fragmentēts, varbūt tikpat fragmentēts kā Latvijas Saeima. Domāju, ka arī EP pēc vēlēšanām nebūs vienkārši apstiprināt komisārus un vienoties par atsevišķiem jautājumiem, tostarp par nākamo ES daudzgadu budžetu, jo par budžetu savs vārds ir jāsaka EP.

    Vai pēc gaidāmajām EP vēlēšanām parlamentā varētu būtiski palielināties pret-ES noskaņoto deputātu skaits un kā tas varētu ietekmēt ES?

    Ir grūti spriest, kāds būs EP sastāvs, jo daudzās dalībvalstīs, tostarp Latvijā, līdzdalības process EP vēlēšanās, ja vien tas nesakrīt ar nacionālajām vai pašvaldību vēlēšanām, ir zemāks nekā parasti. Uz tām parasti iet labi motivēti un organizēti vēlētāji, proti, izteikti proeiropeiski vai izteikti antieiropeiski. Es pieļauju, ka tāds risks ir un varētu tikt ievēlēti ļoti radikāli labēji un ļoti radikāli kreisi politiķi. Spēku līdzsvars starp centriski labējiem, centriski kreisajiem un radikāliem spēkiem varētu nedaudz mainīties. Tas varētu mainīties par labu radikāliem spēkiem, bet domāju, ka tas nevar radikāli mainīt Eiropas politiku, raugoties no EP viedokļa. Tomēr šādu spēku ienākšana sarežģīs jautājumu risināšanu, sākot no komisāru apstiprināšanas līdz pat diskusijām par daudzgadu budžetu un diskusijām par dažāda veida direktīvām un regulām. EP ir viens no būtiskiem likumdevējiem Eiropas direktīvu un regulu jomā, jo bez Padomes un EP neviena ES likumdošanas iniciatīva par likumu nekļūst.

    Vai tuvākajā laikā saredzat galu populisma vilnim ES?

    Daudzi ar bažām gaidīja iznākumu 2017.gada Nīderlandes un Francijas vēlēšanās. Tāpat redzam, kas notika Vācijas un Itālijas vēlēšanās, cik grūti bija izveidot valdību Zviedrijā un arī Latvijā. Latvija valdības veidošanā sasniedza teju rekordu, pietrūkstot vien četrām dienām. Mums nebija skaidra uzvarētāja un bija daudzi citi aspekti.

    Domāju, ka ir priekšlaicīgi runāt par to, ka populisma vilnis ir beidzies, bet tas, kas notiek ar "Brexit" pašā Lielbritānijā... Būsim godīgi - tie cilvēki, kas iestājās par Lielbritānijas aiziešanu no ES, ļoti daudz meloja. Tas bija vistīrākais populisms, lai izstāstītu vēlētājiem, ka Lielbritānija aizies no ES un saglabās tieši tādu pašu statusu tirdzniecībā, kā būdami ES dalībvalsts, un Lielbritānijai neviens nenorādīs, ko darīt un valsts varēs kontrolēt migrāciju.

    Tagad ir atsitiens, un pirmais no tiem lielā mērā ir pati Lielbritānija un tas, kas notiek ar izstāšanās procesu. Daudzi cilvēki ir sākuši saprast, ka nepārbaudītām lietām ticēt nevar. Tas lielā mērā bija arī pirmais pozitīvais iespaids ES, jo pēc referenduma atbalsts ES pat samērā skeptiskās dalībvalstīs pieauga. Mums ir arī nacionālā politika un politika dažādās valstīs, kur pašlaik nav pazīmju, ka uz faktiem, pierādījumiem un racionalitāti balstīta politika atgūst savas pozīcijas. Daļēji atbildība jāuzņemas tā saucamo centra labējo un centra kreiso partiju politiķiem, kas kādā brīdī zaudēja realitāti, pārejot tikai uz lozungiem un piemirstot, ka cilvēkiem ir reālas vajadzības. Tā ir mācība arī Latvijas politiskajām partijām, ko labi apzināmies.

    Politiķi un tradicionālie plašsaziņas līdzekļi vienā brīdī palaida garām, ka līdz ar sociālo mediju ienākšanu es pats varu kļūt par labu žurnālistu. Ja pietiekami atraktīvi kaut ko uzrakstīšu un pastāstīšu, vienalga, precīzi vai nē, mana ietekme var kļūt lielāka. Šajā sociālo mediju vidē ziņa sāk iet kā prēriju ugunsgrēks. Ja tuvāko divu stundu laikā absolūti melīga ziņa netiek apturēta vai atspēkota, tad to apturēt ir ļoti grūti. Ir pietiekami daudz gan dažāda veida interneta portālu, gan "Facebook" lapu, kas norāda, ka to pasniegtā informācija ir patiesa, savukārt citi mediji to nestāsta. Tomēr izrādās, ka attēls ir paņemts no viena resursa, video ir no cita notikuma, savukārt stāstā savērpti vairāki notikumi. Līdz ar to cilvēki apjūk un viņiem ir grūti saprast, kurš melo - plašsaziņas līdzeklis, sociālā konta turētājs vai kāds cits. Ar šo fenomenu mēs tikai mēģinām tikt galā, un ļoti svētīgu darbu dara tie mediji, kuros ir faktu pārbaudes vai melu atspēkošanas sadaļa, kā arī daudzie interneta entuziasti, kuri norāda uz meliem. Tomēr pilsoniskajai sabiedrībai vēl nav labu recepšu un mehānismu, kā ar šo fenomenu cīnīties, un tas ietekmē politiku, radikālus uzskatus un sabiedrības ārkārtīgi lielo fragmentāciju un sašķeltību.

    Cik ilgi varētu ievilkties sarunas par nākamo ES daudzgadu budžetu? Vai kopš sarunu sākšanās jūtat, ka Latvija ir panākusi kādu progresu savu interešu aizstāvībā?

    Mēs vēlētos, lai sarunas tiktu pabeigtas līdz šīs EK termiņa beigām. Sēžot pie sarunu galda Vispārējo lietu padomē, man diemžēl ir sajūta, ka tas nav iespējams. Prognozēju, ka sarunas varētu ievilkties aptuveni uz gadu, jo neviena valsts nav panākusi progresu būtiskos jautājumos, tostarp Latvija.

    Joprojām esam tādās pašās pozīcijās kā pirms pusgada, un arī donorvalstis ir tādās pašās pozīcijās. Joprojām skaidri sakām, ka absolūti nav pieņemams kohēzijas aploksnes samazinājums par 13%, ja kopējā kohēzijas aploksne samazinās par 6% līdz 7% - tas nav taisnīgi, un tam mēs nevaram piekrist. Nav pieņemams arī tiešmaksājumu grafiks, jo 2026.gadā mums būs 77% no vidējā apjoma, kas ir pilnīgā pretrunā ar 2013.gada Eiropadomes lēmumu. Valstis, kas uzskata, ka tām nav pieņemams iemaksu apjoms, arī nav panākušas neko. Katrs šobrīd ir savās pozīcijās. Es neprognozēju vienkāršas sarunas un es varu izteikt apbrīnu par tām prezidentūrām, kurām šis sarunu bloks ir jāvada. Mēs šobrīd labi strādājam pie dažāda veida direktīvu un regulu sagatavošanas, proti, kā šo budžetu izmantot, bet par skaitļiem progresa nav nekāda. Arī marta un jūnija Eiropadomē, Vispārējo lietu padomē un finanšu ministriem diskusijas kļūs arvien skarbākas un asākas. Sarunu gaitu mazliet ietekmē arī neskaidrība ar "Brexit".

    Ķīnai arvien palielinot savu ietekmi pasaulē un dzirdot par Ķīnas izlūkdienestu aktivitātēm, kādus riskus saskata Latvija un kur tai ir jābūt piesardzīgai, veidojot attiecības ar Ķīnu?

    Mēs veidojam attiecības ar Ķīnu tranzīta, loģistikas un 16+1 ietvaros. Attiecības veidojam nevis pretrunā ar ES, bet kā daļa no ES un Ķīnas politikas. Esam vienmēr uzstājuši, ka šajā procesā vienmēr jābūt klāt arī ES un EK. Redzam, ka tirdzniecības attiecības starp Latviju un Ķīnu uzlabojas, arī eksporta ziņā. Kopējais Latvijas tirdzniecības apgrozījums ar Ķīnu ir 639,7 miljoni eiro. Protams, ka Ķīna importē vairāk, nekā Latvija eksportē, tomēr tam ir arī zināmi objektīvi apstākļi, ņemot vērā Latvijas uzņēmumu kapacitāti un Ķīnas tirgu. Tajā pašā laikā vērtējam drošības riskus. Uzskatām, ka ES būtu jāpastiprina investīciju pārbaudes mehānismi. Meklējam pareizo līdzsvaru starp drošības un ekonomikas interesēm. Domāju, ka esam to atraduši un šādu pieeju turpināsim.

    Runājot par attiecībām ar Krieviju, ko par Krievijas tālāko ārpolitikas stratēģiju un plāniem liecina nesen notikušais incidents Kerčas šaurumā?

    Mēs nesagaidām radikālu Krievijas ārpolitikas kursa maiņu. Domājam, ka tā vai citādāk samērā agresīva rīcība saglabāsies. Mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi Baltkrievijas un Krievijas attiecībām. Pieaug politisks spiediens uz Baltkrieviju veidot ciešākas integratīvas attiecības, kas ir šo valstu suverēns lēmums, tomēr šāda veida diskusijas analizējam no Latvijas drošības un ekonomisko interešu aspekta. Par šiem jautājumiem vēršam ES partneru un NATO uzmanību.

    Savukārt Ukrainā nekādu būtisku izmaiņu nebūs. Minskas vienošanās izpilde diemžēl joprojām ir neapmierinoša, faktiski tā netiek pildīta. Ukrainā gaidāmas prezidenta un parlamenta vēlēšanas, kas varētu radīt zināmus spriedzes elementus Ukrainas un Krievijas attiecībās. Tikmēr Moldovā, kur nesen notika parlamenta vēlēšanas, redzējām diezgan asu Krievijas masu plašsaziņas līdzekļu iejaukšanos. Situācija veidojas diezgan pastāvīga, un negaidu kādas radikālas un pozitīvas izmaiņas Krievijas ārpolitikā.

    Kā vēlēšanu rezultāti Moldovā ietekmēs tālāko valsts ārpolitikas kursu?

    Jāsagaida reālais valdības veidošanas process. Arī šajās vēlēšanās balsis ir sadalījušās pietiekami interesanti, tādēļ pie noteiktiem apstākļiem proeiropeiskie spēki var izveidot valdību un kurss var turpināties. Ir skaidrs, ka ES ir daudz runājusi par Moldovu, un mēs vēlētos redzēt ne tikai lozungus, bet konkrētus darbus un reformas. Nav bijis vienkārši - ir bijuši pozitīvi brīži un arī politisko procesu atplūdi ne pārāk pozitīvā nozīmē. Šobrīd es atturētos spriest, kāda valdība tiks izveidota, bet gribētu cerēt, ka ES ne tikai rūpīgi komentēs to, kas notiek Moldovā, bet arī maksimāli palīdzēs ne konkrētiem politiķiem vai valdībām, bet tieši Moldovai tās reformu procesā un neuzgriezīs muguru šai valstij. Uz to es aicināšu arī ES Ārlietu padomi.

    Ņemot vērā saasināto situāciju Venecuēlā, vai pastāv bažas, ka šī valsts var kļūt par nākamo liela mēroga konflikta zonu, un kādi notikumi līdz tam varētu novest?

    Latvija ar daudzām ES dalībvalstīm ir atzinusi Venecuēlas opozīcijas līderi Huanu Gvaido, aicinot sarīkot vēlēšanas. Man šķiet absolūti nepieņemami, ka Venecuēlā netiek ielaistas pat humānās palīdzības kravas, kaut gan situācija ir ļoti bēdīga. Mums ir tautiešu kopiena, kas dzīvo Venecuēlā, - nedaudz vairāk kā 300 cilvēki. Mēs reizēm no viņiem saņemam ziņas par reālo stāvokli valstī, un tas izklausās ļoti bēdīgi. Situācija var saasināties pilsoņu kara dēļ vai arī militāras intervences dēļ, ko mēs nevaram izslēgt, kaut gan tas nav labākais scenārijs, ko mēs vēlētos redzēt. Situācija Venecuēlā tiešām ir kļuvusi vēl saspringtāka nekā februāra sākumā. ASV, Latīņamerikas valstīm un ES ir jāstrādā kopā humānās palīdzības nodrošināšanā, kā arī politiska spiediena un starptautisko organizāciju instrumentu izpildē.

    Šī gada ārpolitikas ziņojumā pieminēta Arktika, kur cīņā par resursiem un jauniem tirdzniecības ceļiem iesaistījušās vairākas lielvalstis. Vai Latvijai ir kāda politika attiecībā uz šo reģionu?

    Tas, ka mēs Arktiku pieminējām ziņojumā, nozīmē, ka mēs šādu Latvijas politiku formulējam. Protams, mēs neesam Arktikas padomē, jo mēs neesam Arktikas reģionā, tomēr mūsu Ziemeļvalstu kolēģi tur ir. No vienas puses, Arktikas padome funkcionē veiksmīgi, tajā ietilpst Krievija, ASV, Kanāda un Ziemeļvalstis, un sadarbība uz vispārējā lielā attiecību fona ir vērtējama pozitīvi. Tomēr tas nav stāsts tikai par ekonomisko sadarbību. Parādās arī zināmi militārās sacensības draudi. Neesam ieinteresēti, lai Arktikas reģions tiktu pilnībā militarizēts un kļūtu par militārās sacensības poligonu. Esam ieinteresēti maksimālā sadarbības mehānismā. Esam ieinteresēti strādāt ar mūsu ciešākajiem sabiedrotajiem un maksimāli tos atbalstīt.

    Vai saredzat iespēju gūt atbalstu tālākai aizsardzības izdevumu palielināšanai?

    Šī gada budžets to neparedz, bet tas ir tehnisks budžets, un tas, ka mēs viņu pieņemsim aprīlī, arī ir zināms rekords. Tomēr uzskatu, ka nākamajos gados pie šīs diskusijas ir jāatgriežas. Savulaik par to tika diskutēts, un ir jāvērtē iespēja par izdevumu palielināšanu līdz 2,5% no IKP. Es labi saprotu, ka to nevar un arī nevajag darīt gada vai divu laikā, bet ir reālas vajadzības gan NATO un pašu aizsardzības kontekstā, gan ES aizsardzības kontekstā, kas prasa šos izdevumus palielināt.

    Arī atsevišķās kaimiņvalstīs runā par aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz 2,2% vai 2,5% no IKP. Manuprāt, 2021.gadā 2,1% vai 2,2% no IKP vajadzētu sasniegt. Protams, tas, pirmkārt, ir aizsardzības ministra un budžeta iespēju jautājums, kā arī dažādu iespēju un vajadzību jautājums, bet es negribētu atteikties no šīs idejas. Varbūt ne tikai strauji un ātri, bet vismaz tuvāko divu līdz trīs gadu laikā 2,1% vai 2,2% vajadzētu būt. Un tad tālāk varētu skatīties, kā attīstās ekonomika, kas notiek ar izdevumiem, un diskutēt tālāk. Rēķinos ar reālajām iespējām, un tā būs diskusija nākamā budžeta kontekstā.

    Esot ārlietu ministra amatā tik ilgi, droši vien ar atsevišķiem ārvalstu kolēģiem ir izveidojušās ciešākas attiecības. Kuri būtu šādi kolēģi? Kā tas palīdz īstenot Latvijai vēlamās intereses?

    Labi atceros, ka pirmos divus gadus, ieejot ES, NATO, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā un ANO ārlietu ministru sabiedrībā, īsti nevienu nepazinu un arī mani neviens īsti nepazina. Protams, ir diplomātiskā protokolārā pieklājība, un kontakti veidojas tikai pamazām.

    Skaidrs, ka ministri mainās, tomēr man ir zināma priekšrocība. Ja amatā esi vairākus gadus, tad zini lietas un jautājumus, nevajag nemitīgi ieskatīties materiālos, ir iespējams ar jauniem kolēģiem runāt no citas pozīcijas, mazliet vairāk zinot lietas. Aptuveni pēc pieciem gadiem es iegāju ilgāk amatā esošo ministru sabiedrībā, kas viens otru labi pazīst un starp kuriem veidojas uzticības pilna attiecību kopaina. Un tagad pienācis brīdis, kad ES Luksemburgas ārlietu ministrs amatā ir 15 gadus. Viņš ir mūsu korpusa vecākais, arī NATO ietvaros. Es pēc viņa šobrīd esmu otrais. Kā mēs smejamies - priekšnieks un viņa vietnieks. Tad arī ir daudz citādākas iespējas runāt ar organizāciju vadītājiem un kolēģiem, arī attieksme no lielo valstu kolēģiem ir mazliet citādāka. Mazām valstīm ilgstošāka pieredze sniedz lielākas iespējas izmantot zināšanas, kontaktus un senioritāti viena vai otra jautājuma risināšanā. Tas, ko es sev vienmēr mēģinu novēlēt, - neiestagnēt un neiet ar tādu sejas izteiksmi, ka es visu zinu un esmu gudrāks par visiem.

    Tā nav, jo situācija nemitīgi mainās radikāli. Ja paskatās, kādus jautājumus mēs risinājām 2012.gadā un tagad, tad redzam, ka pasaule ir kardināli sagriezusies kājām gaisā. Darbs ir labs ar to, ka katra diena neatgādina iepriekšējo - tev var būt jāceļas divos naktī un jāzvana Ministru prezidentam, jo Turcijā notiek valsts apvērsums un tur ir mūsu valstspiederīgie, tādēļ jāreaģē mūsu interešu aizstāvībā. Tāpat nakts vidū esmu modināts par teroraktiem Nicā vai citur.

    Dienas ir dažādas, un ritms ir traks, bet galvenais ir censties saprast, ka ļoti mainīgajā situācijā mums ir jāspēj pielāgoties un jāmēģina saglabāt pamatprincipus, neļaujoties mirkļa vājumam un strādājot mūsu valsts pamatinteresēm - daudzpusēja, demokrātiska, tiesiska starptautiskā un Eiropas kārtība, nevis kaut kāda autoritārisma, populisma vai citi uzplūdi. Tas nemaz nav tik vienkārši. Lietas mainās un pašsaprotamas lietas mainās radikāli. Tāpēc ir jāmēģina pašiem strādāt un cīnīties par pamatlietu ievērošanu.

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.