Intervijas

  • Kritizējot EP par bezjēdzīgumu, Grigule-Pēterse politikai saka “nekad un nemūžam vairs”

    30.01.2019. Eiropas Parlaments (EP) ir bezjēdzīga pļāpātuve, kas nevirzās uz rezultātu sasniegšanu, bet tā vietā tas kļuvis par zelta bedri tur strādājošajiem, kas sistēmu nevēlas mainīt, intervijā aģentūrai LETA paziņoja EP deputāte Iveta Grigule-Pēterse, kura EP tika ievēlēta no Zaļo un zemnieku savienības saraksta, medijos ir tikusi kritizēta par kūtru darbību un nākamajās vēlēšanās nekandidēs, politikai sakot – “nekad un nemūžam vairs”. Pēc politiķes domām, vēlēšanās EP pamainīsies spēku samērs, vadošās politiskās grupas kļūs vājākas, tāpēc tajās valdot satraukums, savukārt eiroskeptiķu skaits augšot, bet ne tik būtiski, lai pārņemtu varu. Viņa pieļauj, ka nomainīsies arī lielākā daļa no astoņiem Latviju pārstāvošajiem EP deputātiem.

    Kādi ir jūsu politiskie plāni?

    Nezinu. Parasti nesaku nekad un nemūžam, bet šis ir gadījums, kad es to varu teikt: politikai - nekad un nemūžam vairs. Esmu izgājusi visus trīs līmeņus – pašvaldības, Saeimu un EP, un atskatījusies es esmu gana. Ko es darīšu? Redzēsim. Varbūt kā brīvprātīgais strādāšu kādā dzīvnieku patversmē. Suņi un kaķi man patīk labāk nekā cilvēki.

    Kāpēc sakāt tik stingru “nē”? Vai lēmuma pamatā ir kādas vilšanās?

    Tā nav vilšanās. Paldies, šie pieci gadi bija laba pieredze, zināšanas un iespējas. EP Vidusāzijas delegācijā bija labi padarītas lietas, kas rada gandarījumu. Bet lielais teātris un pļāpātuve nav priekš manis, jo man vajag darbu ar kustību un rezultātu. Es nevaru gaidīt 12 gadus, kad kāds štrunta jautājums beidzot tiek atrisināts. Es varu strādāt 24 stundas dienā, bet tad man ir jāredz mana darba rezultāts un gandarījums. Gandarījumu par darbu EP es nejūtu, vienīgi par darbu Vidusāzijas delegācijā. Paldies, ka tā sanāca un man to uzticēja. Saeima ir tieši tāda pati pļāpātuve kā EP. Periods, kad strādāju Mārupes pašvaldībā bija vispiepildītākais. Paldies Mārupes novada domes priekšsēdētājam Mārtiņam Bojāram. Viņa laikā nekad nav bijušas striktas valdošās koalīcijas un opozīcijas. Visi deputāti strādāja kopā, un, ja kādam cilvēkam bija laba ideja, tad šo ideju arī centās realizēt. Ja pieņēma lēmumu celt bērnudārzu, remontēt skolu vai noasfaltēt ceļu, tad to arī izdarīja. Un tad ir gandarījums. Tas ir kopējs komandas darbs, kas sniedz gandarījumu. Briselē tāda gandarījuma nav.

    Kāds prognozējat Latvijas deputātu mandātu sadalījums nākamajā EP?

    Grūti pateikt. Roberts Zīle (VL-TB/LNNK) tiks ievēlēts viennozīmīgi. Par pārējiem grūti spriest. Lielākā daļa varētu nomainīties.

    Vai ir skaidrs, kurā no ES līmeņa partijām katra no Latvijas partijām iekļautos?

    Iekļaušanās Eiropas līmeņa partijās un politiskajās grupās EP nav nekādā veidā saistīta ar ideoloģiju. Varbūt Zaļās partijas grupa EP ir nedaudz ideoloģiski tīrāka un vienotāka savos ideoloģiskajos mērķos. Par eiroskeptiķiem es nerunāju, jo tiem ir vienoti mērķi. Savukārt ETP grupas veidošanā ideoloģija nav dominējošais princips. Ja paskatāmies sastāvu, tad tajā strādā tagad jau partiju apvienības “Jaunā Vienotība” (JV) kolēģi jeb EK viceprezidenta Valda Dombrovska kolēģi. Mēs zinām, kāds ir Dombrovska un JV politiskais uzstādījums. Tajā pašā grupā strādā Ungārijas premjera Viktora Orbāna partijas deputāti ar pilnīgi atšķirīgiem politiskajiem uzstādījumiem un pilnīgi atšķirīgu ideoloģiju. Tajā pašā grupā strādā Musolīni mazmeita, kura ir vairāk uz labējo pusi domājoša. Arī skatoties uz manu piemēru, es varbūt esmu demokrāts, bet noteikti ne liberālis. Ideoloģija nav noteicošais grupas veidošanā, noteicošais ir – jo vairāk grupas kodols, kas no gada uz gadu tiek pārvēlēts, sapulcina grupā deputātus, jo lielāks finansējums no EP šai grupai tiek piešķirts administratīvās darbības nodrošināšanai, proti, aparātam, kas ar šo grupu strādā, lai deputātus popularizētu. Jo vairāk deputāti, jo lielāks finansējums, un tas arī ir galvenais virzošais spēks EP, veidojot politiskās grupas. Juris Pūce ar "Attīstībai/Par" (AP) ir pievienojušies Eiropas liberāļu partijai, bet vai viņus ievēlēs EP, to redzēsim. Ja viņi tiks ievēlēti, tad viņi noteikti būs šajā grupā. Zīle un JV noteikti paliks turpat. Ja EP deputāts Andrejs Mamikins startēs un viņu ievēlēs, viņš paliks turpat. Tādu pavisam jaunu spēku nav. Ja ievēlētu politiķi Artusu Kaimiņu (KPV LV), būtu labi. Es varētu viņam ieteikt startēt vēlēšanās, jo tad būs interesanti.

    Cik būtiskas no ES nākotnes viedokļa ir gaidāmās EP vēlēšanas?

    No ES viedokļa tās būs pietiekami būtiskas. Manā politiskajā grupā - Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupā (ALDE) - valda zināmā mērā histērija un priekšvēlēšanu gaidas. Visi ir lielā neziņā un satraukumā par to, kāds būs vēlēšanu iznākums, jo visi, balstoties uz socioloģiskiem pētījumiem un statistiku, redz, ka eiroskeptiskās tendences ES palielinās. Gan labējo un kreiso, gan galēji labējo un galēji kreiso EP spārnu popularitāte nacionālajās valstīs pieaug. “Brexit” arī dod savu ieguldījumu šajā ziņā. Tādēļ ir pietiekami liels satraukums par to, kāds veidosies spēku samērs pēc 25.maija. Man gan negribētos dramatizēt un teikt, ka šīs vēlēšanas būs izšķirošas. Uz vēlēšanām, protams, ir jāiet, jābalso ar saprātu, konstruktīvi izvērtējot gan kandidātus, gan programmas, bet izšķirošas tās noteikti vēl nebūs. Tomēr tendence radikālajiem virzieniem EP un Eiropā palielināt savu ietekmi iedzīvotāju vidū ir ievērojama, tātad spēku samērs EP pamainīsies.

    Kāds varētu būt nākamā EP sastāvs? Cik būtiski varētu pieaugt eiroskpetiski noskaņotu deputātu skaits EP?

    Šādu deputātu skaits varētu pieaugt. Modīsimies 26.maija rītā un tad redzēsim, kas būs savēlēts. Lielajās grupās, īpaši Eiropas Tautas partijas (ETP) grupā, Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupā (S&D) un ALDE, ir zināms satraukums, ka šīs grupas gaidāmajās vēlēšanās varētu zaudēt pozīcijas vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās.

    Vai potenciālais eirospektpitķu pieaugums varētu padarīt EP darbu sarežģītāku?

    Es nedomāju, ka šīs vēlēšanas ieviesīs kardinālas pārmaiņas, proti, eiroskeptiskie deputāti joprojām nebūs vairākumā. Tādēļ lēmumu pieņemšanu tas īpaši neietekmēs. Smagnējums saglabāsies, kamēr nebūs kāds drosmīgs līderis ES, kurš uzņemsies reformēt visu šo institūciju kā tādu. Līderu trūkums ir ne tikai Latvijā, bet arī ES kopumā, un pēdējos gados politiķu kvalitāte samazinās.

    Kā vēlēšanām gatavojas un savas izredzes vērtē ALDE?

    ALDE gatavojas. Grupā valda zināms satraukums, cilvēki gatavojas, veidojot reklāmas kampaņas un dodas pie saviem vēlētājiem. Tas, kas man ļoti patīk šajā grupā, ir tas, ka esam gan liberāļi, gan demokrāti. Kad stājos šajā grupā, man bija sarunas ar grupas vadītāju Giju Verhofštatu. Viņš aicināja, lai es tai pievienojos, bet es minēju, ka neesmu par federālu Eiropu, bet gan par spēcīgām nacionālām valstīm. Viņš uz to atbildēja, ka tas nekas, jo cilvēki ar šādām domām grupā esot. Es arī minēju, ka neesmu par viendzimuma laulībām un neesmu fans feminismam un geju un lesbiešu tiesībām. Viņš arī šajā kontekstā skaidroja, ka tas nekas, jo grupā ir gan liberāļi, gan demokrāti, un es tad būtu viens no demokrātiem. Es teicu, ka piekrītu pievienoties, ja tas nav apgrūtinoši grupai.

    Vai viedokļu dažādība ALDE grupā ir liela un kā tā ietekmē grupas darbību?

    ALDE, šķiet, ir viena no tām grupām, kur ir vislielākā demokrātija. Protams, ir grupas līnija, balsojot par likumprojektiem, bet jebkurš izņēmums tiek pieļauts, tikai iepriekš ir jāinformē grupas vadība ar informatīvu e-pastu. Grupā esam ap 70 deputāti un trešdaļa noteikti ir citādi domājoši. Paskatoties balsojumus, ļoti bieži parādās kāds, kas nebalso atbilstoši grupas līnijai. Atmosfēra ir brīva un katrs var izpausties. Neviens netiek ierobežots vai represēts par citādām domām. Verhofštatam tiešām bija taisnība, ka grupā ir gan liberāļi, gan demokrāti.

    Ar ko līdzšinējais EP sasaukums paliks vēsturē un atšķirsies no iepriekšējiem sasaukumiem?

    Domāju, ka šis EP ne ar ko nepaliks vēsturē. Eiropas Komisija (EK) gan paliks atmiņā ar savu spilgto vadītāju Žanu Klodu Junkeru, kurš ik pēc pāris nedēļām parādās ziņu lentēs ar dažādas krāsas kurpēm un ANO samita laikā citu valstu prezidentiem ieķēries elkoņos. EP varētu palikt atmiņā vienīgi ar “Brexit”, proti, ka šis bija EP, kurā laikā Lielbritānijā notika balsojums un izstāšanās no ES. Bet tas noteikti nav EP nopelns.

    Katru gadu tiek publicēti dati par EP deputāti aktivitāti. Šajos datos no Latvijas deputātiem esat novērtēta viszemāk un par jūsu gaitām EP zināms salīdzinoši maz. Kādiem darbiem šī sasaukuma laikā esat veltījusi laiku?

    Nekas kopš laika, kad sāku strādāt EP, manā viedoklī par to nav mainījies – EP ir viena liela un bezjēdzīga pļāpātuve. Cilvēki EP ļoti teatrāli izpaužas plenārsēdēs, izmanto sev piešķirtos runas laikus, kas dod šos punktus, lai varētu salīdzināties. Man laikam vairs nav tas vecums, lai censtos ar kādu ļoti sacensties un salīdzināties. Es neredzu nekādu jēgu no uzrunām un uzstāšanās reizēm. Vēlāk ir iespēja arī rakstiski skaidrot savu balsojumu, bet arī tam nav nekādas jēgas. Kopš paša sākuma pievērsos EP Vidusāzijas delegācijas vadībai. 2014.gada rudenī mani ievēlēja delegācijas vadībā, kur ietilpst sešas valstis – Kazahstāna, Uzbekistāna, Tadžikistāna, Kirgizstāna, Turkmenistāna un Mongolija. Šim darbam es veltu savu lielāko laiku, bet pārējais ir darbs komitejās, balsojumi, plenārsēžu apmeklējumi, kas ir ikdienas un rutīnas darbs. Par šo darbu komitejās punktus nedod, cik man zināms, bet tas ir reāls darbs, kas dod gandarījumu, ka tiešām ir atdeve no tā, ka attiecības ar šo valstu parlamentiem uzlabojas. Labas attiecības pēdējo četru gadu laikā izveidojušās ar Turkmenistānas parlamentu, kas pirms tam vispār no EP puses nebija sasniedzams. Šobrīd ir rezultāts un ES augstākā ārlietu pārstāve Federika Mogerīni un viņas dienests novērtē šo progresu. Es vairāk esmu koncentrējusies uz šo darbu, nevis uz tukšām pļāpām EP plenārsēžu zālē.

    Ja EP ir “pļāpātuve”, kas tajā būtu jāmaina?

    Mūsu pašu Saeima ir liels piemērs. Maza valsts, Saeimā 100 deputāti – tā arī lielā mērā ir pļāpātuve, proti, uzstāšanās un izrādīšanās, un EP ir tas pats. EP viennozīmīgi ir par lielu. ES vispār ir tik liels kuģis kā “Titāniks”, kuram ir ļoti grūti ātri manevrēt. Ir vajadzīgs ilgs laiks un pietiekami liela distance, lai šo kuģi varētu pagriezt. Pirms dažiem gadiem bija bēgļu krīze – kamēr šis kuģis pagriezās, tikmēr jau bija citas aktualitātes. Nav spēja aktīvi un ātri reaģēt, jo mehānisms ar savu likumprojektu pieņemšanas kārtību ir smagnējs - gan EK, gan EP. Es nezinu, kas būtu jādara. Man šķiet, tas būtu Nobela prēmijas cienīgs risinājums, ja kāds uz to varētu atbildēt. Man ir bezgala grūti būt procesā nenoteiktu laiku. Man patīk, ja ir darbs, kuru es izdaru un redzu rezultātu, no kura gūstu gandarījumu. EP noteikti nav vieta tādiem cilvēkiem, kuri ir orientēti uz rezultātu. Tādiem, kas orientēti uz bezgalīgu procesu, bezgalīgu pļāpāšanu un gadiem ilgu vienkāršu lēmumu pieņemšanu un atrisināšanu, EP ir piemērots. Pērn spēkā stājas vienoti viesabonēšanas tarifi, bet cik gadus tas prasīja no sākotnējā lēmuma pieņemšanas līdz lēmums stājās spēkā? Tas prasīja 12 gadus, lai gan tā varētu šķist vienkārša lieta. Tāpat ir atbalstīta pāreja uz vienotu laiku, kas arī šķiet vienkārša, bet tiek teikts, ka šī laika grozīšana varētu beigties ātrākais pēc trīs gadiem... Nē, tas galīgi neatbilst manam raksturam un manam priekšstatam par to, kā vajadzētu efektīvi funkcionēt valstij vai valstu savienībai.

    Tātad kaut ko mainīt šajā sistēmā ir ļoti grūti, jo dalībvalstu skaits ir liels un viedokļi nereti ir atšķirīgi?

    Valstis ES ir daudz un viedokļi atšķiras. Lielākoties cilvēki, kas ir EP, nav ieinteresēti mainīt esošajā sistēmā neko. Eiropas institūcijas ir tādas, kāda savos ziedu laikos bija Versaļa, proti, ir pārpilnība visās sfērās – ir sociālie nodrošinājumi, garantijas... Piecus gadus nostrādājot par ierēdni ES institūcijās, to praktiski nav iespējams atlaist, jo viņam ir jāpiedāvā cits darbs un tā tas velkas līdz pensijas vecuma saņemšanai. No Latvijas cilvēka viedokļa raugoties tā ir zelta bedre, kur ir ļoti labs materiālais nodrošinājums. EP deputātiem tiek piešķirta automašīna, deputāti ceļo no Strasbūras un Briseli un atpakaļ, bet izdevumi ir milzīgi, un tas viss ir uz nodokļu maksātāju rēķina. Lēmumu pieņēmēji nav ieinteresēti kaut ko mainīt šajā sistēmā, jo ir ļoti ērti un komfortabli. Lai sevi attaisnotu, tiek radīti jauni noteikumi un izdomātas jaunas likumdošanas sfēras, kuras ES grib regulēt līdz pat vissīkākajai detaļai. Mēs ar dažiem kolēģiem smejamies, ka drīz būs kāds likumprojekts par to, cik reizes minūtē mēs drīkstam ieelpot un izelpot, ņemot vērā klimata pārmaiņas. Vēlme visu kontrolēt un vēlme pilnīgi visā iesaistīties un uzlikt ierobežojumus padara visu smagnēju. Būtu jākoncentrējas uz vienkāršām lietām un tādām, kas visiem ir interesantas. Kā šo lielo aparātu un lielo konstrukciju, kas ir ES ar visām vadošajām institūcijām, padarīt mazāk smagnēju, es nezinu.

    Cik veiksmīgs no Latvijas interešu skatu punkta bijis aizejošais EP sasaukums? Vai Latvijas eiroparlamentārieši ir pietiekami aktīvi uzsvēruši un panākuši valsts mērķus?

    Solis atpakaļ noteikti nav bijis. Šis EP attiecībā uz Latvijas interešu aizstāvību ir bijis tieši tāds pats kā iepriekš. Arī attiecībā uz balsojumiem vērojams tas pats, proti, ir deputāti, kas balsojuši lojālāk Latvijas interesēm, un deputāti, kas balsojuši mazāk lojāli. Tādas īpašas veiksmes mazai valstij ir grūti izcīnīt. Latvijas deputāti EP ir astoņi, kopā ar lietuviešiem un igauņiem esam nedaudz pāri 20, un arī tad balsis dalās. Rutīna ir bijusi tāda pati kā līdz šim, proti, katrs deputāts vairāk balso pēc savas pārliecības un savas vērtību skalas. Katram ir tiesības uz savu viedokli un tā paušanu - patīk vai nepatīk, bet ar to ir jāsamierinās.

    Kādu sagaidāt vēlētāju aktivitāti nākamajās EP vēlēšanās? Vai tā varētu būt lielāka nekā iepriekš?

    Nē, tā nebūs pat maķenīt lielāka. To parādīja arī aktivitāte Saeimas vēlēšanās. EP vēlēšanas noteikti nebūs vairāk apmeklētas, domāju, ka tās būs mazāk apmeklētas. Visā ES tendence ir vēlētāju aktivitātes samazināšanās, izņemot Beļģiju, kur dalība vēlēšanās ir obligāta. Tāpēc Beļģijā aktivitāte ir augsta, bet citur aktivitāte diemžēl sarūk. Tā sarūk, jo cilvēki vairāk saprot un redz, ka neko īsti ietekmēt nevar un astoņiem deputātiem tur, lielajā sapulcē, kur ir vairāk nekā 700 deputāti, trūkst ietekmes. Cilvēkiem tomēr ir jāiet un jābalso, lai arī par aktivitāti esmu skeptiski noskaņota.

    Cik nopietnas bažas pastāv par to, ka Krievija varētu iejaukties EP vēlēšanās? Vai arī ALDE ir jūtamas bažas par to?

    Nē, šādas bažas mūsu grupā neizskan. Lielākas bažas ir par eiroskeptiskajiem noskaņojumiem, kas valda ES dalībvalstīs. ALDE ir teiciens – ja kaut kas notiek, tad tā ir Krievijas vaina. Tad, kad Strasbūras plenārsesijas laikā notika terorakts un mūs ieslēdza EP, bija dzirdami joki, ka Krievija kaut ko atkal ir izdarījusi. Protams, neviens nav balts, bet neviens nav arī pilnīgi melns. Mums ir paveicies, ka Krievija ir blakus un vienmēr varam ar to atrunāties un atrast vainīgo. Vai vienmēr un cik tālu tas tā ir, par to vajadzētu padomāt. Cilvēks vienmēr meklē vainu citos, bet vajag paskatīties spogulī, jo tas, ko redzam otrā, ir mūsos. Viena pagale nedeg, vienmēr ir vajadzīgi divi, lai veidotos ķīmija vai dūmi un uguns. Nevajadzētu pārspīlēt, bet diemžēl mūsu sabiedrība šādā veidā tiek polarizēta, nereti pārspīlējot abām pusēm. Nedomāju, ka vajadzētu ļoti baidīties par Krievijas iejaukšanos vēlēšanās, tādējādi attaisnojot savu neizdarību, nevarēšanu, kūtrumu un nevēlēšanos kaut ko mainīt. Cilvēki nav muļķi – tie, kas iet un vēlē, tie kaut ko sagaida un savas ilgas un savas projekcijas par labāku dzīvi saskata cilvēkos, par kuriem balso. Ja kādam nepatīk rezultāts, var pateikt, ka iemesls ir populisms, kāds kaut kur iejaucas vai pie vainas ir kas cits, nevis tāpēc, ka pats cilvēks kaut ko nav izdarījis.

    Kāds šobrīd ir galvenais ES iekšējais un ārējais drauds?

    Visi draudi sākas no iekšējiem draudiem visos līmeņos. Ja skatāmies pavisam vienkārši un par piemēru ņemam ģimeni, tad kā ģimeni, kurā ir saskaņa, saliedētība, uzticība un mīlestība, var apdraudēt kaut kas no ārpuses? Ja ES būs iekšēji laimīga, apmierināta un pārtikusi un atšķirības starp dažādām ES dalībvalstīm tiešām izlīdzinātos, tad ārējie draudi nebūs tik būtiski. Lai kāda vētra būtu jūrā, ja kuģis ir bez sūcēm un problēmām, tad vētra pāries agri vai vēlu un kuģis peldēs tālāk. Bet ES šobrīd ir kā liels kuģis ar ļoti daudziem caurumiem un sūcēm - “Brexit”, arī Itālija šobrīd neviennozīmīgi reaģē uz dažādiem ES ļoti stingriem norādījumiem, Ungārija un Polija ir ar savu viedokli, bet Baltijas valstis kā vienmēr ir klusas un mierīgas. Nav vienotības iekšienē, līdz ar to nevar runāt par stabilitāti. Tādēļ arī ir lielāka iespēja apdraudējumiem no ārpuses. Kā panākt iekšējo stabilitāti? Jo mazāk regulu un nosacījumu un striktu prasību, jo iekšējā vienotība būtu lielāka.

    Kādi būs lielākie izaicinājumi nākamajam EP? Vai joprojām izaicinājums būs “Brexit”?

    Ceru, ka “Brexit” būs beidzies un šī nodaļa būs aizvērta. Tas ir līdzīgi kā sunim asti griežot – pa gabaliņam. Labāk, ja cērtam, tad cērtam un dzīvojam tālāk. Bezgalīgs process ar “Brexit” arī nav nekas labs. Domāju, ka pavasarī tas beigsies – ar vai bez vienošanās. Grūti teikt, kādi varētu būt lielākie izaicinājumi EP. Sagaidīsim vēlēšanas un tad jaunajiem EP deputātiem to varēs vaicāt.

    Kurš kandidāts varētu ieņemt EK prezidenta amatu? Vai viņš būs tikpat spilgts kā Junkers?

    Tikpat spilgts, es nezinu... Ir ļoti jāmeklē, lai atrastu tikpat spilgtu kā Junkers, proti, viņa atkarību ziņā un humora izjūtas ziņā, kas tiešām ir jauka. Šobrīd izskan runas par EK pirmo viceprezidentu Fransu Timmermanu, kurš varētu pretendēt uz šo amatu, bet atbildes sniegs balsu salikums jaunajā EP, kāds būs sociāldemokrātu vai ETP grupas spēks, jo šīs noteikti būs lielākās grupas arī pēc EP vēlēšanām. Kurai no grupām būs vairāk spēka, tā arī varēs nominēt savu EK vadītāju nākamajiem pieciem gadiem.

    Teicāt, ka ES ir vērojams līderu trūkums.

    Protams, tas ir novērojams visur – Latvijā un arī ES. Līderi ir. Piemēram, Orbāns ir līderis. Francijas prezidents Emanuels Makrons gribētu būt līderis un Vācijas kanclere Angela Merkele noteikti bija līdere, bet viņa pakāpjas malā. Arī pasaulē kopumā ir līderu trūkums. Tas, iespējams, ir normāla procesa rezultāts, tāda procesa, kādu mēs savā sabiedrībā veidojam. Tos cilvēkus, kas ir citādāki un neatbilst vispārējai pelēkajai masai, mēs cenšamies nocirst jau saknē, kad viņi sāk galvu virs ūdens bāzt ārā. Tas tiek darīts tāpēc, ka viņi ir citādāki un viss, kas ir savādāks, cilvēkus biedē. Normālu cilvēku biedē savādums. Mēs šos līderus iznīcinām jau saknē, jau jaunībā. Vai tas ir vidusskolā vai augstskolā, tas ir dažādi, bet politikā noteikti jaunos līderus, kas ienāk partijā, ļoti ātri “izcērt”. Tie, kas spēj pielāgoties un atrast kompromisus un būt komformisti, tie kāpj uz augšu, bet tie, kas nāk kā spilgtas personības ar savu individuālo redzējumu, idejām, ar pārliecību un degsmi, tiek ātri izstumti ārā. Mēs veidojam savus politiķu un valstsvīru resursus, tos labākos “izcērtot” sākumā. Kur tad pēc tam lai iegūstam šos līderus?

    Vai ES dalībvalstis arvien vairāk vēlas atņemt “lemšanas sviru” Briselei un vairāk lemt pašas?

    Tas ir paradokss, ka mēs sākumā pilnībā atdodam savu suverenitāti Briselei – atdodot lemšanu, budžeta kontroli un naudu. Kas mums ir palicis? Īsti nekas. Mums nosacīti ir teritorija, karogs un himna, bet pārējo Latvija ir atdevusi Briselei. Pārējās ES dalībvalstis lielā mērā ir izdarījušas tieši tāpat. Vienīgi tās, kas vēl ir palikušas pie savas naudas, vēl spēj pretstāvēt. Mēs redzam, ka lielā lemšana no centra nestrādā un nevar iedziļināties katras dalībvalsts īpatnībās un problēmās. Mēs esam skaisti savā dažādībā, bet Briseles lielo institūciju vēlme ir visus nonivelēt, kas nekad nestrādā. Es vienmēr esmu teikusi – kad nacionālās valstis būs spēcīgākas, kad tām vairāk būs tiesības pašām lemt savas tiesības un cilvēki nacionālajās valstīs būs apmierinātāki ar dzīvi un savām valdībām, tad pati ES būs stiprāka. Šobrīd tas laikam nav dienaskārtības jautājums.

    Vai šobrīd Latvija ir ES kodolā, kas tiek piesaukts kā mērķis, kur mums vajadzētu atrasties?

    Vai mēs ticam, ka esam kodolā? Mēs esam pēdējā ES perifērijā. Kodols ir Vācija un Francija. Šajā kodolā mēs varbūt varētu būt pēc 100 gadiem.

    Vai kohēzijas līdzekļi un dzīves līmeņa izlīdzināšanās būs noteicošais, lai šo kodolu sasniegtu?

    Cilvēka dzīves līmenis būtu rādītājs tam, kur mēs atrodamies. Pašlaik šajā rādītājā mēs atrodamies trešajā vietā no beigām ES. Kohēzijas politika palīdz uzlabot situāciju un palīdz zemniekiem, bet plaisa starp veco un jauno Eiropu ir tik milzīga, ka ilgā laika posmā samazinās par procentu. Varbūt pēc simts gadiem mēs sasniegtu šobrīd esošo ES vidējo situāciju, bet lielās valstis jau atkal būs priekšā. Šī politika nestrādā. Tad, kad Latvija stājās ES, tika parakstīta vienošanās, ka no 2014.gada lauksaimnieki saņems 50% no ES vidējā maksājuma, bet tas nav noticis. Arī nākamgad tā nebūs un redzam, ka pat vienošanās uz papīra nestrādā. Kas mums atliek? Dzīvojam, strādājam, gādājam par savu ģimeni, tuviniekiem un draugiem. Esam priecīgi par to, kas mums ir, jo kas cits mums atliek? Nedz valdība var ko ļoti lielu izdarīt, nedz ES. Jāpaļaujas uz saviem spēkiem un tad viss sakārtosies. Katram pašam jāsāk ar sevi – ar savu ģimeni, savu draugu loku, savu ciematu, savu pilsētu un valsti, un tad mēs varam iet stipri starptautiskajā arēnā. Kad būs stipras ģimenes, pašvaldības un valsts, tad varēsim iet augsti paceltu galvu ar savu karogu un himnu. Tad mēs varēsim iet starptautiskajā arēnā un būt stipri. Šobrīd mēs neesam stipri.

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.