Apskati

  • EP vēlēšanas: Polija

    18.04.2019. Gan iedzīvotāju skaita, gan tautsaimniecības apjoma ziņā Polija bija lielākā starp valstīm, kuras pievienojās Eiropas Savienībai (ES) "lielā sprādziena" paplašināšanās laikā 2004.gadā.

    Lai gan pirms 2003.gada referenduma par dalību ES neviens nešaubījās, ka vairums poļu to atbalsta, pastāvēja bažas, vai vēlētāju aktivitāte pārsniegs 50%, lai tautas nobalsošanu varētu uzskatīt par notikušu un tiesiski saistošu. Tomēr galu galā pie urnām devās 59% balsstiesīgo, no kuriem 77% nobalsoja par iestāšanos ES.

    Polijas pievienošanos blokam savā ikdienas dzīvē jau drīzumā sajuta līdzšinējo dalībvalstu pilsoņi, īpaši Lielbritānijā, Vācijā, Īrijā un Zviedrijā, jo liels skaits poļu steidza izmantot jauniegūtās brīvības pārvietoties un meklēt darbu citās ES valstīs.

    2007.gadā Polija pievienojās arī Šengenas zonai. Turklāt Eiropas krasta apsardzes un robežapsardzības pārvaldes "Frontex" galvenā mītne savu mājvietu atradusi Varšavā. Savukārt 2014.gadā Polija spēra vēl vienu milzu soli sava prestiža nostiprināšanai starp pārējām "jaunajām" dalībvalstīm, jo par Eiropadomes prezidentu kļuva tās bijušais premjerministrs Donalds Tusks.

    Šobrīd Polija iedzīvotāju skaita ziņā ir piektā lielākā ES dalībvalsts, un, ja neņem vērā no bloka aizejošo Lielbritāniju, poļi sastāda 8,5% no bloka pilsoņu kopskaita. Attiecīgi Polijai pienākas 52 no 705 Eiropas Parlamenta (EP) deputātu vietām jeb 7,4% no deputātu kopskaita.

    Neskatoties uz pašreizējās konservatīvās Polijas valdības relatīvo eiroskepticismu, 70% poļu dalību ES uzskata par pozitīvu lietu, kamēr pret to negatīvi izturas tikai seši procenti. Tikmēr visā ES kopumā šī attiecība vidēji ir 62 pret 11. Turklāt 79% aptaujāto sevi apzinās kā ES pilsoņus, un tikai 19% poļu sevi neuzskata par bloka pilsoņiem. Vidēji ES šī attiecība ir 78 pret 28. Lielā mērā poļu pozitīvā attieksme pret ES skaidrojama ar ekonomiskajiem ieguvumiem, kurus tiem nesusi pievienošanās blokam.

    Tajā pašā laikā 2017.gadā, kad tā dēvētā Eiropas migrācijas krīze joprojām atradās kulminācijas stadijā, kādā no aptaujām vairums poļu izteicās, ka drīzāk būtu gatavi atstāt ES nekā piekrist bēgļu uzņemšanai no musulmaņu valstīm. Vairākums poļu iebilst arī pret pāriešanu uz ES kopīgo valūtu eiro.

    Kopš Polijas uzņemšanas ES tās ekonomika strauji augusi un transformējusies, nesot arī izmaiņas iedzīvotāju sociālajā stratifikācijā. Īpaši dramatiski tas izpaudies, miljoniem poļu pārceļoties uz ārvalstīm, lai paglābtos no augstā bezdarba un salīdzinoši zemajām algām. Tomēr Polijas tautsaimniecības progress pēdējo desmitgažu laikā bijis ievērojams, un tā ir starp straujāk augošajām lielajām ekonomikām, kas atrodas salīdzinoši tādā pašā attīstības līmenī. Polijas tautsaimniecība auga pat globālās finanšu krīzes laikā, lai gan daļēji par to Varšava var pateikties ES finansējumam, jo Polija ir lielākā ieguvēja no bloka kohēzijas fondiem.

    Polijas iekšzemes kopprodukts (IKP) 2017.gadā sasniedza 467 miljardus eiro jeb 3,6% no ES IKP, ja neņem vērā Lielbritāniju. 2018.gadā starptautiskais reitingu uzņēmums "FTSE Russel" Polijai piešķīra attīstītas tirgus ekonomikas statusu un klasificēja to kā vienu no 25 attīstītākajām ekonomikām pasaulē.

    Laikā no 2014. līdz 2018.gadam Polijas tautsaimniecība gadā vidēji auga par četriem procentiem, tas ir, divkārt straujāk nekā ES kopumā, jo vidēji blokā izaugsmes temps sasniedza tikai 2,1%. Lai gan 2019. un 2020.gadā tiek prognozēts neliels izaugsmes tempa kritums attiecīgi līdz 3,5 un 3,2%, tas vienalga ir divkārt augstāk nekā ES vidēji prognozētais temps. Tomēr Polijas reālais IKP uz vienu iedzīvotāju 2017.gadā bija tikai 11 800 eiro, tas ir mazāk nekā puse no vidējā ES rādītāja - 27 700 eiro. Savukārt, rēķinot pēc pirktspējas paritātes, Polijas nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sastāda tikai 70% no ES vidējā līmeņa.

    Starp problēmām, kas apdraud ilgtspējīgu izaugsmi, ir darbaspēka trūkums, kas turpina pieaugt, par spīti lielajam skaitam ukraiņu viesstrādnieku, darbaspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanās un lēnais produktivitātes kāpuma temps. Situāciju darba tirgū atspoguļo zemais bezdarba līmenis - 3,9%, kas ir ievērojami mazāks nekā ES vidējais līmenis - 7%. Tiek prognozēts, ka līdz 2020.gadam bezdarbs vēl vairāk samazināsies, nokrītoties līdz 3% atzīmei. Bezdarba līmenis jauniešu vidū tomēr ir augstāks un sasniedz 11,7%, lai gan arī tas ir zemāks nekā vidējais bloka rādītājs - 15,2%.

    Tā dēvētā Trešā Polijas Republika, kas dibināta pēc atbrīvošanās no PSRS uzspiestā komunistiskā marionešu režīma, ir parlamentāra valsts, un teorētiski visietekmīgākā politiskā figūra ir premjerministrs, kas vada valdību, lai gan zināma vara pienākas arī prezidentam. Tomēr praksē, ņemot vērā to, ka gan pašreizējais premjerministrs Mateušs Moraveckis, gan prezidents Andžejs Duda pārstāv konservatīvo partiju "Likums un taisnīgums" (PiS), tiek uzskatīts, ka politisko lēmumu pieņemšanā ievērojamu ietekmi bauda PiS līderis Jaroslavs Kačiņskis, kas formāli nekādus amatus valsts pārvaldē neieņem.

    Kopš neatkarības atjaunošanas un pārejas uz demokrātiju Polijas politiskā vide bijusi stipri fragmentēta un mainīga. Neatkarīgajai arodapvienībai "Solidaritāte", kas bija vadošais spēks antikomunistiskajā pretošanās kustībā un pārejas periodā uz demokrātiju, drīz vien varas grožus atkal nācās atdot bijušajiem komunistiem, kas tad jau bija pārtapuši par sociāldemokrātiem. "Solidaritāte" bijušā premjera Ježija Buzeka vadībā gan spēja atdzimt kā koalīcija "Vēlēšanu Akcija Solidaritāte" (AWS) un uzvarēt 1997.gada parlamenta vēlēšanās. Tomēr jau 2001.gadā koalīcija izjuka un zaudēja savu pārstāvniecību parlamentā. Tagad Solidaritāte joprojām aktīvi darbojas, taču vienīgi kā arodbiedrība, kas gan netieši kalpo kā atbalsta bāze konservatīvajiem.

    Neilgi pēc demokrātijas atjaunošanas laikā no 1993. līdz 1995.gadam valdību vadīja konservatīvi agrārās Polijas Tautas partijas (PSL) pārstāvis, taču parasti PSL parlamenta vēlēšanās spēj iegūt tikai piecus līdz desmit procentus balsu, un patiesā tās varas bāze meklējama reģionālajā politikā. PSL starp visām Polijas partijām ir vislielākais biedru skaits, un tā ir pārstāvēta valdošajās koalīcijās astoņos no 16 valsts reģioniem.

    Bijušo komunistu izveidotā Demokrātiskā kreiso alianse (SLD) vadījusi valdības laikā no 1993. līdz 1995.gadam un no 2001. līdz 2005.gadam, un tās pārstāvis Aleksandrs Kvašņevskis līdz šim bijis vienīgais, kas divus pilnvaru termiņus pēc kārtas ieņēmis prezidenta amatu (1995-2005). Taču liela mēroga korupcijas skandāla dēļ atbalsts SLD nokritās no 41% 2001.gadā līdz 11,3% 2005.gadā. Bet 2015.gadā bijušie komunisti vispār zaudēja pārstāvniecību parlamentā.

    Šobrīd Polijas spēcīgākās partijas ir valdošā konservatīvā PiS un opozīcijā esošā liberāli konservatīvā "Pilsoniskā platforma" (PO). Abas partijas tika dibinātas 2001.gadā, un to saknes meklējamas "Solidaritātes" aprindās. Uz īsu laiku tās izveidoja labēji centrisku aliansi un kopā startēja 2002.gada pašvaldību vēlēšanās. Tomēr 2005.gada parlamenta vēlēšanās tās startēja kā sāncenši un pēc vēlēšanām tā arī nespēja izveidot koalīciju, lai gan kopīgi bija izcīnījušas vairākumu.

    PiS no 2005. līdz 2007.gadam vadīja nestabilu koalīciju, kurā ietilpa populistiskā partija "Samoobrona" ("Pašaizsardzība") un nacionāli konservatīvā Poļu ģimeņu līga. Šī valdība izpelnījās kritiku par varas centralizācijas mēģinājumiem un par manipulēšanu ar likumdošanas procesu. Pēc tās krišanas izsludinātajās pirmstermiņa vēlēšanās uzvarēja PO. PiS gan saglabāja savās rokās prezidenta krēslu, kuru tolaik ieņēma Lehs Kačiņskis, kas 2010.gadā pie Smoļenskas traģiski gāja bojā aviokatastrofā, kura kopumā aiznesa 96 Polijas augstāko amatpersonu dzīvības.

    Šī katastrofa joprojām ietekmē Polijas politiku, jo plaši izplatītas dažādas sazvērestības teorijas, kas ar notikušo saista Krieviju. Traģēdija kļuvusi par vienu no PiS identitātes stūrakmeņiem un nodrošina lielu atbalstu labējām partijām.

    Donalda Tuska vadītā PO koalīcijā ar PSL atradās pie varas no 2007. līdz 2015.gadam. Tā bija pirmā koalīcija, kas noturējās pie varas divus pilnvaru termiņus pēc kārtas. Tomēr vienlaikus turpināja pieņemties spēkā savstarpēji naidīgā retorika starp PO un PiS, kas noveda pie vēl dziļākas šķelšanās sabiedrībā. Pēc noklausīšanās skandāla 2014.gadā, kas atklāja PO politiķu apšaubāmos darījumus, noveda pie partijas popularitātes strauja krituma.

    Situāciju izmantoja PiS, kas 2015.gadā uzvarēja gan parlamenta, gan prezidenta vēlēšanās, solot palielināt sociālos tēriņus un atcelt daļu no PO īstenotajām nepopulārajām ekonomiskajām reformām, kā arī iestājoties pret Eiropas Komisijas (EK) uzspiesto patvēruma meklētāju pārvietošanas shēmu starp bloka dalībvalstīm. Tā bija pirmā reize, kad viena partija spējusi izcīnīt absolūto vairākumu. PiS to paveica, iegūstot tikai 38% balsu, jo vairākas partijas nespēja pārvarēt iekļūšanai parlamentā noteikto procentu barjeru.

    Kopš tā laika PiS īstenojusi virkni pretrunīgi vērtētu reformu, tostarp tiesu sistēmā un sabiedrisko mediju uzraudzībā, kas izpelnījušās opozīcijas un Briseles kritiku. EK, vainojot Varšavu likuma varas apdraudēšanā, 2017.gada nogalē spēra bezprecedenta soli, iedarbinot ES līguma 7.pantā paredzēto pārkāpuma procedūru, kas teorētiski varētu novest pie Polijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Neskatoties uz to, PiS saglabā savu popularitāti, pateicoties veiksmīgajām sociālajām programmām. PiS bauda arī ietekmīgās katoļu baznīcas atbalstu, un arī sabiedriskā televīzija TVP atklāti ietur valdībai labvēlīgu kursu.

    Lai Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās varētu stāties pretī PiS, PO iesaistījusies koalīcijā ne tikai ar PSL, liberālo partiju "Nowoczesna" ("Modernitāte") un "zaļajiem", bet pat ar SLD, izveidojot bloku, kas pazīstam kā Eiropeiskā koalīcija (EK). Tiesa gan, biedrošanās ar bijušajiem komunistiem netīk daļai PO biedru, un par aiziešanu no partijas, piemēram, paziņojis senators un kādreizējais antikomunistiskās pretošanās kustības dalībnieks Jans Rulevskis.

    Vērā ņemams spēks uz Polijas politiskās skatuves ir arī labēji populistiskā partija "Kukiz'15", kuru dibinājis kādreizējais pankroka zvaigzne Pāvels Kukizs, kas 2015.gada prezidenta vēlēšanās negaidīti ieņēma trešo vietu. Drīz pēc tam jandibinātā "Kukiz'15" spēja sev nodrošināt arī pārstāvniecību parlamentā. "Kukiz'15" nostāja ir tuva PiS īstenotajai politikai, un partija tiek uzskatīta par PiS potenciālo sabiedroto, ja tā zaudētu parlamentā absolūto vairākumu.

    Jauns spēlētājs uz Polijas politiskās skatuves ir sociāli liberālā partija "Wiosna" ("Pavasaris"), kuru šogad dibinājis bijušais Slupskas mērs Roberts Bedroņs. Viņš savu partiju cenšas pasniegt kā nopietnu trešo izvēli Polijas politikā. Bedroņs kampaņā uzstājas kā proeiropeisks un progresīvs politiķis, lai gan viņa konkrētie priekšlikumi ir visai neskaidri.

    Neskatoties uz to, ka KE koalīcijā apvienojušās vairākas lielākās opozīcijas partijas, viena no nesenajām aptaujām liecina, ka tā tomēr varētu palikt otrajā vietā ar 39% balsu, kamēr par PiS sarakstu gatavojas balsot 41% poļu. Tādējādi katrs no abiem lielākajiem blokiem var cerēt uz 24 EP deputātu vietām.

    Līdz ar to Eiropas konservatīvo un reformistu alianse (ECR/ACRE) iegūtu vismaz 22 PiS pārstāvju balsis. Ar PiS saraksta starpniecību EP varētu iekļūt arī pa vienam pārstāvim no divām mazākām labējām partijām. Lai gan nav īsti zināms, kurai EP frakcijai tie pievienotos, domājams, ka arī šīs divas balsis tiks (ECR/ACRE). Savukārt KE gadījumā 19 no 24 vietām tiks centriski labējai Eiropas Tautas partijai (EPP), trīs - Sociālistu un demokrātu progresīvajai aliansei (S&D), viena - Eiropas Liberāļu un demokrātu aliansei (ALDE) un viena Zaļajiem-Eiropas brīvajai aliansei (Greens/EFA).

    Lai gan sākotnēji aptaujas "Wiosna" solīja vērā ņemamus panākumus, pēdējā laikā jaundibinātajai partijai nākas grūti saglabāt savas pozīcijas. Šobrīd par to grasās balsot seši procenti poļu, kas "Wiosna" nodrošinātu četras EP deputātu vietas. Ar kuru no EP frakcijām jaunā partija sadarbosies, pagaidām gan nav skaidrs. Citas partijas, kas gatavojas startēt Eiropas vēlēšanās, saskaņā ar aptaujām nepārvarēs iekļūšanai EP noteikto piecu procentu barjeru. Uz to varētu cerēt vienīgi "Kukiz'15", ko šobrīd atbalsta 4,4% vēlētāju.

    EP vēlēšanu iznākumam būs liela ietekme uz partiju reputāciju. Ja EK vēlēšanās uzvarēs, koalīcija iegūs spēcīgas pozīcijas pirms rudenī gaidāmajām Polijas parlamenta vēlēšanām, kuras daudzi uzskata par svarīgākajām kopš 1989.gada, kad Polijā notika pirmās daļēji brīvās vēlēšanas. Arī PiS vēlēšanu iznākums ir svarīgs, jo uz EP deputātu vietām kandidē arī vairāki ministri, un viņu neveiksme tiks tulkota kā vēlētāju neapmierinātība ar valdības politiku. Tāpēc sagaidāms, ka kampaņa lielā mērā būs balstīta nacionālās politikas jautājumos, kuriem politiķi centīsies piešķirt Eiropas dimensiju.

    Nozīmīgs var būt arī "Wiosna" un "Kukiz'15" sniegums, īpaši, ja kāda no šīm partijām pārvarēs procentu barjeru. Šīs partijas var izšķirt, kas galu galā uzvarēs rudenī gaidāmajās nacionālajās vēlēšanās - PiS vai KE.

    (Avots: "EurActiv".)

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.