Apskati

  • Eiropa bez Merkeles

    02.11.2018. Eiropas politiskā skatuve, pār kuru tik daudzus gadus dominējusi Vācijas kanclere Angela Merkele, sākusi plaisāt. Viņa ilgstoši bijusi centrisko spēku simbols, taču politiskā spektra centrs sācis sarukt. Vienlaikus Vāciju un tās valdības ilggadējā vadītāja kalpoja par stabilitātes simbolu, taču šobrīd arī pašas Vācijas politikas arēna kļūst arvien fragmentētāka un nestabilāka.

    Neskatoties uz to, reakciju Eiropas Savienībā (ES) uz Merkeles šīsnedēļas paziņojumu par nodomu decembrī gaidāmajā kongresā vairs nekandidēt uz pašas vadīto kristīgo demokrātu (CDU) priekšsēža vietu un attiecīgi 2021.gadā vairs nestartēt uz vēl vienu pilnvaru termiņu kanclera krēslā, daļa ekspertu jau raksturojuši kā mērenu paniku.

    Lai gan Merkeles nemainīgā popularitāte pašas mājās sākusi gaist un arī viņas ietekme uz pārējo Eiropu sākusi sarukt, tiem, kuri joprojām tic sapnim par "arvien ciešāku savienību", viņa joprojām ir politiķe, uz kuru var paļauties, kura ir uzticīga vienotajai Eiropai un tās vērtībām un kura spēj stāties pretī nacionālistiem, kas sākuši noteikt politisko kursu visdažādākajos Eiropas flangos, sākot ar Poliju un Ungāriju un beidzot ar Itāliju.

    Kas notiks ar Eiropu bez Merkeles nav viegli atbildams jautājums, kontinenta politiskajam spektram pārstrukturējoties no tradicionālā dalījuma kreisajos un labējos uz šķirtni starp tiem, kas ir par tālāku Eiropas integrāciju, un tiem, kas vēlas atgūt no Briseles tai deleģētās funkcijas. "Viņa radīja pārliecību, ka kāds, uz kuru var paļauties, visu kontrolē," atzīst Vācijas Māršala fonda Eiropas programmas direktors Jāns Tešo. "Viņa sniedza pārliecību, ka Vācija ir Eiropas rezerves jauda, uz kuru var paļauties. Lai gan viņa pieļāva kļūdas, jūs varējāt uz Merkeli paļauties, pat ja jums viņa nepatika."

    Lai gan Merkele paudusi apņēmību nostrādāt kancleres amatā līdz pašreizējā pilnvaru termiņa beigām, tas ir, līdz 2021.gadam, pieaug šaubas, ka tas viņai izdosies, un steigšus sākušies meklējumi, lai rastu kādu, kas varētu viņas vietā līdzsvarot Eiropas centrbēdzes spēkus. Kārnegī fonda Eiropas centra direktors Tomāšs Valāšeks norāda, ka Merkele spējusi "radīt Eiropā konsensu no nekā" un ka tagad visi lauza galvas, "kas šo darbu darīs viņas vietā".

    Tešo uzskata, ka "tagad par Eiropas līderi automātiski kļūst" Francijas prezidents Emanuels Makrons, kas esot "lielā cerība". "Viņš ir pēdējais ar stipru mandātu un ar instinktu rīkoties pareizi," norāda Māršala fonda pārstāvis. Taču arī Makrons pašā Francijā strauji zaudē popularitāti, un šobrīd viņam nav arī savas pārstāvniecības Eiropas Parlamentā (EP), kas gan vismaz teorētiski varētu mainīties pēc maijā gaidāmajām vēlēšanām. Arī viņa iecerētās ES un eirozonas reformas, kas ar tādu pompu tika pieteiktas pagājušā gada septembrī, nekur tālu nav tikušas.

    Turklāt Makronam jārēķinās ar tradicionālo franču līderu problēmu - Parīze viena pati nav pietiekami spēcīga, lai panāktu Elizejas pils ambiciozās Eiropas vīzijas īstenošanu. Tai nepieciešams Berlīnes atbalsts.

    Merkele formāli paudusi atbalstu daļai Makrona ideju, un, lai gan viņa visai vēsi izturas pret tādām idejām kā eirozonas finanšu ministra posteņa izveide, Vācijas kanclere vismaz var piedāvāt Elizejas pils saimniekam līdzīgi domājoša partnera plecu. Mazticams, ka viņas pēctecis, lai kas tas būtu, pret Makrona plāniem izturēsies ar lielāku iecietību. Turklāt jaunajam Vācijas līderim Briselē būs daudz mazāka ietekme nekā Merkelei, kas kopš nākšanas pie varas 2005.gadā aizvadījusi jau 102 ES samitus.

    Jebkurā gadījumā šī gada atlikušajos mēnešos nav pamata gaidīt kādu vērā ņemamu progresu, jo Merkele, "kamēr netiks ievēlēts jaunais partijas līderis, ir ļoti kliba pīle bez "carte blanche" rīcībai Eiropā," atzīst Vācijas Starptautisko attiecību padomes pētnieks Jozefs Janings. Tas nenāk par labu to ES mehānismu stiprināšanai, ar kuru palīdzību varētu izvairīties no jaunas finanšu krīzes vai vismaz to mīkstināt. "2018. bija iecerēts kā reformu gads," norāda Janings. "Taču nekas daudz nav noticis, izņemot mēģinājumus atrisināt vienu krīzi pēc otras."

    Tas, ka Merkelei šo gadu laikā nav izdevies nostiprināt eiro institucionālos aizsargmehānismus, kļūs par paliekošu traipu viņas politiskajā mantojuma vērtējumā, savukārt uzskata Tešo. Tomēr viņas uz konsensu vērstais stils un pragmatisms bijis izšķirošs gan Lisabonas līguma pieņemšanā, gan, par spīti spēcīgai pretestībai, lemjot par Grieķijas paturēšanu eirozonā, gan panākot apņēmīgu Rietumu pretestību Krievijas īstenotajai Krimas aneksijai. Lai gan Merkele Eiropas līderes lomu uzņēmusies šķietami negribīgi, uz Krievijas prezidenta Vladimira Putina un ASV prezidenta Donalda Trampa mēģinājumiem viņu izprovocēt, Vācijas kanclere spējusi reaģēt ar pašcieņu un stingrību.

    Protams, daļa Eiropas līderu Merkeles aiziešanu uztvers ar prieku. Merkeles kritiķi norāda, ka viņas stingrā nostāja finanšu krīzes laikā, uzspiežot taupības pasākumus, un viņas lēmums par Vācijas robežu atvēršanu nekontrolētai nelegālo imigrantu plūsmai veicinājuši eiroskeptiķu un nacionālistu popularitātes pieaugumu, kas šobrīd tiek uzskatīts par lielāko Eiropas problēmu. Polijas valdošās konservatīvās partijas "Likums un taisnīgums" līderis Jaroslavs Kačiņskis Merkeli asi kritizējis ne vien imigrācijas jautājumos, bet arī par viņas atbalstu Krievijas enerģētikas giganta "Gazprom" lolojumam - gāzesvadam "Nordstream II", kas, apejot Austrumeiropas valstis, pa Baltijas jūras gultni savienos Krieviju ar Vāciju. Savukārt Atēnas viņu apsūdzējušas Grieķijas finansiālā žņaugšanā.

    Ungārijas premjers Viktors Orbāns pirms maijā gaidāmajām EP vēlēšanām kopīgi ar Itālijas labējās "Līgas" līderi un jaunās Romas valdības iekšlietu ministru Mateo Salvīni sevi jau pieteikuši kā pret Merkeles aizstāvēto politiku vērstu bloku. Tajā pašā laikā, ai gan pret Merkeles sākotnēji galēji liberālo patvēruma politiku un pret viņas centieniem piespiedu kārtā patvēruma meklētājus pārdalīt pa citām ES dalībvalstīm kategoriski iestājās visas Centrāleiropas valstis, kā norāda Valāšeks, čehi un slovāki atzinīgi vērtē viņas fiskālo konservatīvismu, bet Vācijas investīcijas bijušas ļoti svarīgas visa reģiona ekonomikai.

    Par Merkeles ēras beigām varētu priecāties arī Tramps un Putins. Trampam Berlīne vienmēr izraisījusi nepatiku gan ASV un Vācijas tirdzniecības bilances dēļ, gan, viņaprāt, vāciešu pārliecīgās slieksmes dēļ uz multilaterālismu starptautiskajās attiecībās. Taču Merkeles izvairīšanās no atklātas konfrontācijas, vienlaikus neatkāpjoties no saviem principiem, tikai vairojusi šo nepatiku, uzskata Valāšeks. Tramps "būs atvieglots, taču attiecību pamatprincipi nemainīsies," atzīsts Kārnegī fonda Eiropas centra direktors. Viņš piebilst, ka arī Putins, domājams, būs iepriecināts, jo pret Krieviju noteikto sankciju uzturēšana, bijis Merkeles "personīgais triumfs".

    Joprojām nav skaidrs, cik ilgi Merkele spēs palikt kanclera krēslā, neskatoties uz viņas vēlmi "nodot amatu kādam, kurš to izcīnījis vēlēšanās," norāda Janings. Taču jaunas vēlēšanas var nākties sarīkot agrāk, nekā šobrīd Merkele iecerējusi. Kā norāda laikraksta "Süddeutsche Zeitung" žurnālists Matiass Kolbs, ņemot vērā problēmas, ar kurām sastopas ES, var tikai cerēt, ka Merkele un jaunais konservatīvo līderis spēs sadarboties, apzinoties, kas nākamajās EP vēlēšanās ir likts uz spēles. "Viņai aizejot, aiziet politiķis, kas spēja aci pret aci runāt ar tādiem prezidentiem kā Sji [Dzjiņpins], Tramps un Putins un vienmēr pārstāvēt ES pozīciju. Būs vajadzīgs laiks, pirms viņas pēctecis sasniegts tādu stāvokli," raksta Kolbs.

    Arī ASV Starptautisko attiecību padomes vadītājs Ričards Hāss tviterī norāda, ka "Merkeles laikmets tuvojas beigām, atstājot Rietumus un pēc Otrā pasaules kara izveidoto starptautisko kārtību bez līdera. Donalda Trampa Amerika ir atteikusies no troņa, Apvienotā Karaliste ir apjukusi. Kanādai trūkst līdzekļu. Makrons ir pārāk vājš. Izredzes stabilitātei, labklājībai, brīvībai nav spožas."

    Tajā pašā laikā Valāšeks uzskata, ka Merkeles aiziešana "patiesībā var zināmā mērā vājināt populistu vilni". "Laika gars vietā liek kādu citu," viņš norāda. "Tādējādi iespējams, ka kopš 2005.gada šķietami nenomaināmā līdera aiziešanai (..) būs dziedinošs efekts uz nemierīgajām masām, kas par katru cenu gatavas atbrīvoties no elites."

    Taču viens ir skaidrs - Merkele pēc tam neuzņemsies kādu vadošu amatu ES, ir pārliecināts Janings. "Viņa zina, cik netīra ir šī spēle un cik maz cieņas pašreizējiem prezidentiem un premjerministriem ir pret bijušajiem līderiem. Viņa nav ieinteresēta būt par izsūtāmo [citiem] savtīgiem vadoņiem."

    (Avots: "The New York Times".)

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.