Intervijas

  • Kalniete: Sarunas par ES daudzgadu budžetu būs sarežģītākas nekā jebkad iepriekš

    13.06.2018. Sarunas par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu 2021.-2027.gada periodam būs sarežģītākas nekā jebkad iepriekš, intervijā aģentūrai LETA prognozē Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Sandra Kalniete (V). Viņa uzsver, ka Latvijas interešu aizstāvībā liela nozīme būs neformālajām sarunām. Pēc politiķes domām, budžets būtu jāpieņem jau šajā EP sasaukumā ar esošo Eiropas Komisijas (EK) mandātu, tomēr viņa īsti netic, ka tas izdosies. Intervijā eiroparlamentāriete arī skaidro, ka ES reformu procesā virzības nebūs, ja savā starpā nespēs vienoties Francija un Vācija. Savukārt, komentējot nākamo potenciālo EP sastāvu, Kalniete pieļauj, ka pieaugošā populisma dēļ tas varētu būt fragmentētāks.

    Kā vērtējat EK maija sākumā publicētos priekšlikumus ES nākamajam daudzgadu budžetam 2021.-2027.gadam?

    Manuprāt, atšķirībā no Latvijas valdības locekļiem un Latvijas cilvēkiem es ļoti labi saprotu grūtības, kas pastāv, vienojoties par daudzgadu budžetu, proti, Lielbritānijas izstāšanās no ES dēļ ir samazinājušās iemaksas ES budžetā un ir citas prioritātes, ko diktē situācija pasaulē. Protams, ka būtu ļoti nepareizi, ja tiktu samazināti kohēzijas fondi, un situācija lauksaimniecībā ar tiešmaksājumiem arvien ir ļoti netaisnīga. Tajā pašā laikā es apzinos, ka, lai arī EP ir ieņēmis ļoti stingru pozīciju šajos jautājumos un prasa pilnu konverģenci, realitāte, palasot Vācijas un Francijas valdību pozīcijas, ir tāda, ka īsti neredzu, kā izdosies vienoties par šo līdzekļu nesamazināšanos. Nepietiek, ka EP par to stingri iestājas. Pirmkārt, jāsaprot, kur ņemt šos līdzekļus. Otrkārt, nepieciešams, lai ES Padome būtu spējīga vienoties. Lielais jautājums ir, vai nostāšanās stingrā pozīcijā, tādējādi nespējot pieņemt budžetu un radot lielākus zaudējumus, jo maksājumi apstājas un tiek segti tikai nepieciešamie izdevumi, ir pareiza. Tā ir lielā dilemma.

    Šobrīd, spriežot pēc EK priekšlikuma, izskatās, ka tiešmaksājumi par 4,7% Latvijai, Lietuvai un Igaunijai tiek paaugstināti, bet pārējām valstīm tie saruktu par 5%. Protams, tas ir labāk, bet tas neatrisina taisnīguma jautājumu, jo lielās valstis gadu desmitiem ir iegādājušās iekārtas, tām ir daudz modernāka lauksaimnieciskā ražošana, un tiešmaksājumi šīm valstīm tāpat aizvien ir lielāki. Šobrīd arī ir skaidrs, ka, ja salīdzina pašreizējo cenu bāzi visā ar lauksaimniecību saistītajā jomā un pievieno vienmēr pastāvošo inflāciju, saprotot, kādas cenas būs 2024.gadā, faktiski zaudējumi ir ieprogrammēti daudz lielāki. Tas ir jāatceras, ka grāmatvedība parādīs citu situāciju, un EP to apzinās. Tādēļ sarunas par daudzgadu budžetu būs ārkārtīgi asas un sarežģītas. Sarežģītākas nekā jebkad iepriekš. EK budžets ir balstīts uz 1,13% iemaksām no katras dalībvalsts, un Latvija ir gatava maksāt vairāk, bet Vācija uzskata, ka 1% ir pietiekami. Tas arī uzskatāmi parāda, cik sarežģītas sarunas būs.

    Ja sarunas ieilgs, tad kādu ietekmi uz tām varētu atstāt potenciālās izmaiņas nākamā EP politiskajā sastāvā?

    Pašlaik nav skaidrs, kā politiski varētu mainīties nākamais EP sastāvs. Taču kopējā virzība tomēr ir skaidra, jo mēs redzam, kā spēkā pieņemas populisma vilnis Eiropā, kas nozīmē, ka nākamais EP būs fragmentētāks. Izveidot vienu vairākuma koalīciju, kas atbalsta budžetu, būs daudz grūtāk. Šī iemesla dēļ EP, EK un ES Padome izvirzījusi mērķi, ka budžets būtu jāpieņem šajā EP sasaukumā ar esošās EK mandātu. Bet, vai tas izdosies, par to ir šaubas.

    Tikmēr valdību līmenī visi apzinās, ka, ja šis budžets pāriet uz jauno EP, kurš arī apstiprinās jauno EK, tad situācija var kļūt vēl dramatiskāka. Mēs redzējām Itālijas vēlēšanu rezultātu, kur pie varas nāca divi ļoti populistiski spēki, Grieķijā un vēl citās valstīs pie varas arī ir populisti, kas nozīmē, ka šo valstu valdības nozīmēs komisāru no savas koalīcijas. Arī EK sastāvs tad kļūs pavisam citādāks un emocionālāks, kas var ienest sarežģījumus, un Latvijai tas nebūtu vajadzīgs.

    Cik lielas ir Latvijas pašreizējās valdības spējas aizstāvēt valsts prioritātes ES daudzgadu budžetā?

    Lielākā ietekme Eiropā ir tieši partijas "Vienotība" ministriem un deputātiem. Mēs EP ieņemam diezgan ietekmīgas vietas. Tikmēr Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) problēma ir tāda, ka tā nepieder ne pie vienas no četrām lielajām Eiropas partiju "ģimenēm". Var iestāties kādā no mazajām, bet ietekmīgākā tomēr šobrīd ir Eiropas Tautas partija (ETP). Ļoti slikti ir tas, ka Latvijai nav finanšu ministra, kurš būtu politiskā "ģimenē", un slikti arī ir tas, ka Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) ir ārpus neformālā tīkla. Ikvienā jomā, kur cilvēki darbojas, ir formālā "fasāde", bet lēmumi bieži vien tiek sagatavoti iepriekšējās konsultācijās un sarunās, kas mēdz būt neformālas. Tas ir ļoti svarīgs instruments. Piemēram, es, Artis Pabriks (V) vai Krišjānis Kariņš (V) aizejam pie ETP vadītāja, izstāstām kādu Latvijai svarīgu problēmu, un tad viņš zvana Vācijas kanclerei Angelai Merkelei vai kādam citam no valdību vadītājiem, kas ir ETP biedri, tādējādi palīdzot šo jautājumu risināt. Tikmēr Kučinskim nav neviena, kam to pateikt. To, ka ZZS ministri šobrīd ir ārpusē, mēs apzināmies, tādēļ izmantosim visus savus neformālos kanālus, kādi vien ir, lai cīnītos par iespējami labāko budžetu Latvijai.

    Kāda ir Latvijas eiroparlamentāriešu loma sarunās par daudzgadu budžetu?

    Daudzgadu budžets ir sadalīts tēmās, un katra komiteja izskata savu daļu, un debates parasti ir kvēlas. Esmu EP Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā un Ārlietu komitejā. Savukārt Kariņš ir tur, kur strādā ar Latvijai svarīgajiem enerģētikas jautājumiem, bet Roberts Zīle (VL-TB/LNNK) ir galvenais virzošais spēks "Rail Baltica" projektam. Tas ir tas resurss, ko mēs izmantosim, lai panāktu pēc iespējas labāku rezultātu.

    Cik racionāli un godprātīgi Latvija izmantojusi līdz šim no ES piešķirtos līdzekļus?

    Vienmēr var izdarīt labāk - nav tādu situāciju, kad nevar izdarīt vēl labāk. Tomēr kopumā, manuprāt, līdzekļus Latvija ir izmantojusi pietiekami racionāli un efektīvi. Vienīgā lieta, kā mums pietrūkst, ir stratēģiska domāšana ilgākā perspektīvā. Mēs naudu ieguldām mazākos projektos, jo Latvija zināmā mērā ir pašvaldību valsts. Latvijā ir ļoti ietekmīgas pašvaldības un katra no tām mēģina risināt kādu jautājumu, kas tai un tās cilvēkiem ir aktuāls. Tas ir kā federālā valstī - ir tādas lietas, ko var risināt tikai nacionālā līmenī. Šajā līmenī mums reizēm stratēģiskā skatījuma pietrūkst, jo kaut kas tiek nolemts, bet sarežģītā koalīcijas vienošanās procesa dēļ ne vienmēr to var īstenot. Tā ir mūsu politiskā realitāte. No vienas puses, labi ir tas, ka atšķirībā no daudzām valstīm, kur tikai tagad parādās šādas varavīksnes valdības, Latvija māk nonākt pie kompromisa risinājuma un politiskā stabilitāte nav apdraudēta. Piemēram, Spānijā, kas parasti pieradusi pie vienas partijas, izceļas vesela drāma, jo pēkšņi jāveido koalīcija, bet nav nekādu iemaņu. No otras puses, slikti ir tas, ka šādā koalīcijā kompromiss ir kaut kas pa vidu, tādējādi tas neapmierina ne vienu, ne otru pusi un nevirza konsekventa ilglaicīguma virzienā.

    Ja pieņem, ka Latvija šobrīd lielā mērā ir atkarīga no ES līdzekļiem, vai un kad pienāks laiks, kad valsts šajā ziņā kļūs ievērojami neatkarīgāka?

    Jautājums ir par Eiropas dzīves līmeni. ES uzskata, ka dzīves līmeņa pacelšana aptuveni vienādā līmenī ir ļoti svarīga. To ir parādījušas arī pēdējās nacionālās vēlēšanas, ka ikreiz, kad ir ekonomikas problēmas kādā valstī, kā tas bija Grieķijā vai tikko Itālijā, tas ir ļoti bīstami un dārgi. Ja Itālija nespēs tikt galā ar savu otro lielāko parādu ES, tad tas būs ļoti liels satricinājums ES, tostarp arī Latvijai. Politikas līdzsvarotība horizontālā veidā ir ļoti svarīga, un kohēzijas fondi ir domāti tieši tam.

    EK ir paziņojusi, ka apsver finansējuma samazināšanu dalībvalstīm, kas grauj likuma varu un tiesu neatkarību. Vai būtu racionāli saistīt budžetu ar likuma un tiesu varas jautājumiem?

    Šim jautājumam ir vismaz divas daļas. Visas ES dalībvalstis par pamatu savai likumdošanai ir pieņēmušas līdzīgus principus, kas balstās gan Eiropas līgumos, gan Eiropas cilvēktiesību hartā, gan Eiropas izpratnē par tiesu sistēmas neatkarību. Tāpēc ir likumsakarīgi sagaidīt, ka visas dalībvalstis ievēros izpratni par demokrātiju, kas šajos tiesiskajos līgumos ir ielikta. Neviens nevar formulēt līdz pēdējam, jo likums darbojas arī pēc vienprātības principa. Esmu nogurusi no tā, ka EP plenārsēdēs nepārtraukti nodarbojamies ar jautājumiem, piemēram, par Poliju un Ungāriju, kamēr ir daudz lielākas problēmas, piemēram, Itālijā, arī ASV tarifu uzlikšana tērauda un alumīnija importam vai ASV izstāšanās no Irānas kodollīguma. Otra puse ir tā, ka neredzu, kādā veidā šādus kritērijus piemērot. Tad būtu jānosaka kritēriji, kas būtu vienādi visā ES. Ne jau tikai Polija un Ungārija ir vienīgās, kas kaut ko neievēro. Atkāpju ir pietiekami daudz arī dažādās citās jomās. Polija un Ungārija ir lielas solidaritātes maksājumu saņēmējas, un tā ir sanācis, ka sašutums no to dalībvalstu puses, kas ir lielās maksātājas, ir cilvēcīgi labi saprotams.

    Vācijas un Francijas līderi solījuši nākt klajā ar ES reformu piedāvājumu. Vai un kādas reformas ES būtu nepieciešamas?

    Runas par Eiropas reformām kopš laika, kad es kā vēstniece ļoti daudz pūļu veltīju tam, lai Latvija iestātos ES, nemitīgi ir darba kārtībā. Retorika ir daudz lielāka par to, ko reāli var izdarīt. Eiropa ļoti lēni, krīzi no krīzes, bet kaut kādas reformas tomēr ievieš. Tad, kad bija Grieķijas finanšu krīze, tika izveidota Banku savienība un vēl vesela virkne monetāro un makroekonomiskās uzraudzības mehānismu. Tie nav vēl pilnībā ieviesti, un redzu, ka Francijai un Vācijai ir būtiskas atšķirības jautājumā par to, kā tās izprot šo jomu. Ja šīs valstis nevar šajos jautājumos vienoties, tad nekas īsti nenotiks.

    Otra joma, kas ir svarīga Latvijai, ir, lai tiktu ieviesta skaidra sistēma par to, ko mēs darām ar migrāciju. Visi pētījumi parāda, ka dramatiskā migrācija, kas 2015.gadā satricināja Eiropu, nekur nav palikusi. Ir izdevies atrast pagaidu risinājumus, kad Lībijā un Turcijā ir izveidotas uz Eiropu doties gribētāju nometnes, ko lielā mērā apmaksā no ES līdzekļiem. Tikmēr Āfrikā ir augoša demogrāfija, un vienīgais veids, kā to ietekmēt, ko ir grūti izdarīt, ir veicināt šajās valstīs attīstību. ES ir ieguldījusi milzu līdzekļus Āfrikā. Problēma ir tā, ka šie līdzekļi netiek pietiekami godprātīgi izmantoti. Kontrole pār tiem ir vāja, un EK nepietiek resursu, lai to kontrolētu. Problēma arī ir tāda, ka šos līdzekļus nereti negodprātīgi izmanto tieši Eiropas lielie uzņēmēji, kas kopā ar vietējiem uzņēmējiem izveido kādus uzņēmumus, bet iedzīvotāji, kuriem palīdzība ir domāta, to tā arī nesaņem. Ir neizbēgami nepieciešama vienošanās par to, kādā veidā Eiropa līdzsvaros migrācijas sistēmu.

    Trešais elements ir ES ārējo robežu apsargāšana, kas Latvijai ir ļoti svarīgs. Šis elements ir jāievieš vēl efektīvāk, lai gan jaunajā budžetā tam ir paredzēts ievērojami vairāk līdzekļu. Latvija ir ES robežvalsts, un šobrīd no Krievijas vai Baltkrievijas pār šīm robežām nenāk daudz nelegālo imigrantu, izņemot tos, kuri Latviju izmanto kā tranzītvalsti. Tomēr nezinām, kurā brīdī tas var notikt. Tāpat ļoti svarīgi Latvijai ir tas, kā attīstās kopējā enerģētikas politika. Visi dokumenti ir pieņemti, bet reālā prakse nestrādā - "Nord Stream 2" vēl netiek būvēts, bet licences tiek izsniegtas. Tikmēr ASV ir izvirzījušas ļoti asu prasību šo projektu apturēt, jo uzskata to par ļoti bīstamu politisku projektu. Ļoti uzmanīgi jāseko līdzi, kāds būs risinājums.

    Vai, jūsuprāt, Francijas prezidents Emanuels Makrons ir pārņēmis ES līdera lomu no Vācijas kancleres Angelas Merkeles?

    Aiz Makrona bez Francijas nekā nav. Makrons un viņa jaunveidotā partija "Republique En Marche" ("Uz priekšu, Republika!") nepieder ne pie vienas no lielajām Eiropas politiskajām ģimenēm. Viņš nevar, līdzīgi kā Merkele, kaut ko sarunāt - viņam īsti nav ar ko. Makrona praktiskā līderība būtu daudz ticamāka, ja aiz viņa stāvētu liels starpvalstisks politisks spēks, bet šobrīd tāda nav. Tas, ko viņš saka, ir aizraujoši un pareizi, bet politikā tās pareizās lietas reālās politiskās situācijas dēļ ne vienmēr izdodas ieviest. Atceros, kā EK prezidents Žans Klods Junkers, vēl būdams Luksemburgas premjers, sacīja, ka "mēs zinām, kas jādara, bet visiem priekšā vēl nākamās vēlēšanas un nevēlamies zaudēt varu". Ja ievieš visas pareizās reformas, tas ir liels satricinājums, kas ietekmē vēlētājus. Igaunijas panākumu pamatā bija reformas, ko ieviesa premjers Marts Lārs un viņa valdība. Nākamajās vēlēšanās viņu aizslaucīja...

    Līdz ar "Brexit" sākumu tika runāts par iespējamu citu valstu izstāšanos no ES vilni, nu šīs runas it kā pieklusušas. Taču vēlēšanas Itālijā bija pamats atsākt runas par populismu ES. Vai varam teikt, ka populisms Eiropā ir norimis, vai tomēr tas draud atgriezties vai varbūt jau atkal ir atgriezies?

    Itālija ir specifisks gadījums. Par situāciju Itālijā atbildība jāuzņemas bijušajam Itālijas premjeram Silvio Berluskoni. Neredzu pašlaik nevienu citu valsti, kas būtu tik atvērta populismam kā Itālija. Es domāju, ka Eiropas valstu nacionālajās vēlēšanās varētu veidoties jaunas, bet centram tuvākas partijas nekā galēji labējam vai kreisajam flangam. Mēs pašlaik dzīvojam politisko paaudžu maiņas laikā, kas notiek daudzās valstīs. Esmu pārliecināta, ka tas notiks arī Latvijā. Vēl ne šajās vēlēšanās, bet nākamajās noteikti, jo tik ilgi nevar nemainīties politiķu sastāvs, tāpēc veidosies kaut kas jauns un pārliecinošs.

    Kas attiecas uz EP vēlēšanām, aptaujas parāda, ka lielākā frakcija, iespējams, lielāka nekā tagad, būs ETP. Agrāk ETP būtiskākais partneris bija sociāldemokrāti, bet nacionālajās vēlēšanās sociāldemokrāti gandrīz visās dalībvalstīs, izņemot Portugāli, kļuvuši par nenozīmīgu partiju. Nedomāju, ka viņi spēs "pacelties" līdz nākamajām vēlēšanām. Tādēļ aktuāls ir jautājums, kādas partijas ievēlēs EP, jo liberāļi nav populāri. Liberālā politika pašlaik piedzīvo noraidošu attieksmi lielākajā Eiropas daļā. Zaļie arī ir kļuvuši institucionalizēti. Tā vairs nav protesta partija, kas var aizraut tā saucamos "nē" teicējus. Līdz ar to ir divas iespējas - radikāļi vai arī kādi jauni veidojumi. Makrons kopā ar Itālijas ekspremjeru Mateo Renci un Spānijas centrisko partiju "Ciudadanos" ("Pilsoņi") mēģina kaut ko tādu izveidot.

    Vai, jūsuprāt, ES valstis arvien vairāk kļūst nacionālistiski noskaņotas? Vai šāds noskaņojums manāms arī Latvijā?

    Domāju, ka nē. Varbūt cilvēki drīzāk piekopj retoriku, kas rada tādu iespaidu. Ja paskatāmies reāli, ir, piemēram, "Erasmus" programma, kas veido jauno Eiropas paaudzi. Veselu virkni šādas programmas var nosaukt, kas valstis vienu ar otru saista ciešām saitēm, vienalga, vai runa būtu par transporta infrastruktūru vai lauksaimniecības maksājumiem, ko saņemam. Protams, ES nav ASV pēc savas struktūras. Tā ir 28 nacionālo valstu savienība, kur katra valsts saglabā savu identitāti un lemšanas tiesības veselā virknē jautājumu.

    Pēdējā Eirobarometra aptauja liecina, ka Latvijas iedzīvotāju interese par EP vēlēšanām ir ļoti zema un zemākā Baltijā. Arī vidēji ES vēlēšanās ieinteresēta tieši puse vēlētāju. Kādēļ, jūsuprāt, interese ir tik neliela? Kā to var mainīt?

    ES ir valstis, kurās piedalīšanās vēlēšanās ir obligāta. Mani var kritizēt, bet es uzskatu, ka tas būtu risinājums, kas dotu pavisam citu ainu. Citi uzskata, ka uzspiesta prasība no valsts puses ierobežo indivīda brīvību, bet es domāju, ka nē. Man šķiet, ka daudz bīstamākas sekas ir tad, ja balso neliela vēlētāju daļa, kas izvēlas visu pārējo vārdā. Tad arī rodas brīnumi, ar kādiem mēs nacionālā vai Eiropas līmenī sastopamies. "Brexit" ir viens no tādiem piemēriem - referendumā piedalījās mazāk nekā puse, bet izlemta tika visu britu nākotne.

    Kādi ir jūsu plāni pēc šī EP sasaukuma beigām?

    Man ir ļoti privāti plāni. Es aizeju no politikas un gribu beidzot rakstīt savas grāmatas, nevis izknapinot brīvus vakarus, rītus vai brīvdienas, bet rakstīt kā cilvēks, kurš pats ir saimnieks savam laikam. Es arī savu darba dzīvi sāku radoši, studējot Mākslas akadēmijā un strādājot Latvijas Mākslinieku savienībā. Man gribētos atgriezties brīvajā un enerģizējošā vidē, kāda ir radošo cilvēku vide. Aktīvi organizatoriskā darbā piedalīties nevaru, bet manas zināšanas un iemaņas man atļauj rakstīt un pietiekami veiksmīgi.

    ES un Krievijas attiecības turpina būt saspīlētas, vēl jo vairāk pēc incidenta ar dubultaģentu Sergeju Skripaļu Lielbritānijā. Kā saredzat ES un Krievijas attiecību attīstību tuvākajā nākotnē?

    Es nedomāju, ka Krievijā varētu notikt kādas lielas izmaiņas. Ir jau sākušās spekulācijas par to, kas pēc septiņiem gadiem varētu būt Krievijas prezidenta Vladimira Putina pēctecis. Ja Putins būtu pietiekami saprātīgs, tad viņam pašam šis pēctecis būtu jāsāk gatavot, lai novērstu Krievijā iespējamu haosu, kas varētu iestāties pārmaiņu rezultātā. ES iekšienē līdz šim izdevies vienoties, un septembrī sankcijas pret Krieviju tiks pagarinātas. Bet ir virkne ES valstu, kurām ir ciešākas ekonomikas un enerģētikas attiecības ar Krieviju nekā citām. Piemēram, jaunās Itālijas valdības deklarācijā viens no punktiem ir sankciju atcelšana pret Krieviju. Tas arī vēsturiski atbilst gadsimtiem piekoptajai Itālijas politikai, jo ekonomiskā labuma princips ir dominējis pār tiesiskuma principiem. Esot tik tālu no Krievijas, Itālija arī nejūt drošības apdraudējumu. Tikmēr Baltijas valstīm un Baltijas valstu kaimiņiem ziemeļos Krievija ir liels drošības apdraudējums.

    Tomēr jaunā hibrīdkara forma, kas pasaulē pašlaik attīstās, ir daudz niansētāka, un sekas ir daudz grūtāk novēršamas, tādēļ faktiski nav tādas valsts, kas nebūtu apdraudēta. Centrālā problēma ir, kādā veidā cilvēkiem tajās dalībvalstīs, kur nesaprot šīs lielās pārmaiņas un draudus, pret to cīnīties, lai novērstu, piemēram, iejaukšanos vēlēšanās. Zinām, cik aktīvi Krievija iejaucās vēlēšanās Čehijā un ASV, un arī citur Krievijas aktivitātes ir ļoti lielas. Valdību uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem un uzņēmējiem to saprast, citādi uzņēmēji Krieviju redz tikai kā zelta teļu.

    Vai ES Baltijas valstis ir skaļākās šāda viedokļa paudējas?

    Jā, bet Polija arī. Interesanti, ka Melnā jūra drošības ziņā ir pilnīgā Krievijas kontrolē. Krievijai ir priviliģētas attiecības ar Turciju. Tikmēr tikpat kā nav dzirdamas balsis no Bulgārijas un Rumānijas, kurām arī vajadzētu skaļi uztraukties. Lai gan, parunājot ar cilvēkiem no šīm valstīm, visi ir nobažījušies. Šajā ziņā Baltijas valstis ir pratušas izdarīt diezgan daudz, lai nodrošinātu Vācijas atbalstu, kas ir ļoti svarīgs šajā jautājumā. Vācijai ir bijušas tradicionālas sadarbības attiecības ar Krieviju, lai gan šīs valstis ir arī karojušas savā starpā. Ļoti svarīga partnere šajā ziņā mums ir bijusi arī Lielbritānija. Kas attiecas uz drošību, Lielbritānija būs viena no svarīgākajām ES partnerēm arī pēc aiziešanas no tās.

    Runājot par ģeopolitiku un Krievijas ietekmi, cik būtiski ir tuvā nākotnē ES uzņemt Rietumbalkānu valstis?

    Ir ļoti svarīgi, lai Rietumbalkānus uzņemtu. Tā ir ļoti liela kļūda, ko kopš 2003.gada ES ir pieļāvusi. 2003.gadā Salonikos dotais solījums, ka Rietumbalkānu valstīm ES perspektīva ir tuvu sasniedzama, tika iesaldēts 2004.gadā jeb laikā, kad Latviju uzņēma ES. Līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā un migrācijas vilni ES saprot, ka Rietumbalkānu iekļaušana ir politiski ļoti svarīga. Tomēr ik reizi, kad kaut kas jārisina politiski, tas atduras pret trivialitātēm - nākamās vēlēšanas. Noskaņojums pret ES paplašināšanos virknei dalībvalstu vēl joprojām ir ļoti negatīvs.

    Rietumbalkānu valstīs kopš 2003.gada, kad tās mazliet it kā tika palaistas savā vaļā, ir izveidojušās daudzas negatīvas lietas. Viena no tām ir iesakņojusies korupcijas kultūra. Kā jau mazās valstīs, tur izveidojusies tāda kā klanu kultūra. Maķedonijas bijušais premjers notiesāts uz diviem gadiem, kas tam ir piemērs. Nezinu, cik nevainīgi ir šobrīd pie varas esošie, varbūt šī klanu kultūra turpinās. Tāpēc ir diezgan grūti paredzēt, cik īsā laikā Rietumbalkānu valstis pašas būs izgājušas cauri daudzajām sadaļām, kas tām ir jāpārnes savā likumdošanā un jāievieš reālajā praksē. Manas bažas ir tās, ka tas var izrādīties grūtāk un ilgāk, nekā viņi iedomājas, un var tik sperts solis atpakaļ. Rietumbalkānu valstīs tiek ieguldīti lieli līdzekļi no ES, tomēr tos iegulda arī Turcija un Saūda Arābija, veicinot islāma stiprināšanu. Vēl viena valsts, kas iegulda mazāk līdzekļu, bet balstās uz ortodoksālas baznīcas kopienu, ir Krievija. Ja ES daudz vilcināsies, šī telpa tukša nestāvēs.

    Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (V) minējis, ka Latvija vairs nevar būt tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Vai, jūsuprāt, lielākā daļa Latvijas sabiedrības un uzņēmēju domā līdzīgi?

    Diemžēl nē, un tas ir bijis Latvijai raksturīgi visu šo laiku. Mēs tomēr esam valsts, kas ir uz robežas starp divām kultūrām - viena, kas sakņojas Austrumromas baznīcā, un otra, kas sakņojas Rietumromas baznīcā. Tam ir ļoti liela nozīme, jo mūsu kultūru caurauž šīs vērtības, kas ir vēsturiski veidojušās kopā ar seno baltu identitāti. Es domāju, ka viena daļa to nesaprot tagad un nesaprata arī starpkaru periodā. Dažiem varbūt šķiet, ka tieši Krievija ir tā zelta bedre un ka mēs, latvieši, esam gudrāki, spējam ar Krieviju tirgoties un visu sarunāt. Ar Rietumiem sadarbība prasa lielāku piepūli. Tikmēr sadarbību ar Austrumiem var raksturot tā: ja tev ir partneris, kuram tu kaut ko maksā, tad lietas virzās, vai ja ir pieeja īstajam lēmējam, tad viss strādā. Tikmēr Rietumos telpa savam uzņēmumam ir jāiekaro ar savu spēju, lai būtu pieprasījums pēc tā, kas tiek piedāvāts. Tas ir grūti, bet es priecājos, ka Latvijā ir arvien vairāk uzņēmēju, kas to ir sapratuši un diezgan veiksmīgi veido sava uzņēmuma reputāciju Rietumvalstīs. Vienlaikus tie ir mūsu kaimiņi, un mūsu attiecības nevar būt tādas, it kā šī robeža starp Latviju un Krieviju nepastāvētu.

    Cik nopietni ES attiecas pret informatīvo aizsardzību? Vai tajā tiek ieguldīts pietiekami?

    ES pret informatīvo aizsardzību attiecas arvien nopietnāk, jo 2014.gadā, kad veidoja šī brīža ES daudzgadu budžetu, tajā tika iekļauti 100 miljoni, kas bija paredzēti darbam ar Eiropas dzīvesveida popularizēšanu un arī darbam, lai strādātu ar dezinformācijas atmaskošanu. Tas tika svītrots no budžeta projekta. Es zinu, kurš to paveica, bet nevēlos to atklāt. Tas parādīja, ka šī augstā ES amatpersona neapzinājās draudus. Ja paskatāmies šī daudzgadu budžeta projektu, tad tur Eiropas digitālās telpas aizsardzībai paredzēti nopietni līdzekļi. Gan EP, gan EK ir izveidotas nodaļas, kas ar šiem jautājumiem strādā. Tas, kas vēl arvien ir bērna autiņos, ir stratēģiskās komunikācijas grupa "East StratCom Task Force", kas ir ES augstākās pārstāves ārlietās Federikas Mogerīni pakļautībā. Tur līdz nesenam laikam strādāja tikai astoņi cilvēki, kurus algoja dalībvalstis. Tagad līdzekļus šim mērķim EK ir atradusi.

    Kā šajā jomā, jūsuprāt, sokas Latvijai? Joprojām televīzijā redzami daudzi Krievijas kanāli...

    Uzņēmumā "Lattelecom" vairākums kapitāla daļu pieder Latvijas valstij, tādēļ šī kompānija varētu daudz skaidrāk ieņemt valstisku nostāju. Tas ir politiskās gribas jautājums. Dezinformācija un Latvijas apmelošana no Krievijas puses sākās jau laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Pārstāvot Latvijas intereses ANO, bija nemitīga un masīva diskriminācijas piesaukšana un melīgu faktu izplatīšana. Latvijas Ārlietu ministrijā visus gadus katru piektdienu dežūrēja cilvēku grupa, kas gaidīja, būs vai nebūs kārtējais pēcpusdienas Krievijas negatīvais paziņojums par Latviju. Tas tika darīts, lai ātri varētu sniegt kādu pretpaziņojumu, jo Krievija tieši piektdienās šādus paziņojumus mēdza izplatīt.

    Ja par atskaites punktu pieņemam 2014.gadu, kad Krievijas agresīvā mediju politika bija ļoti skaidri saskatāma, tad varam secināt, ka četrus gadus neko neesam darījuši. Tagad jau sistēma ir pavisam cita, jo ne tik daudz jādomā par medijiem, bet vairāk jau par sociālajiem medijiem.

    Cik būtiskas ir gaidāmās Saeimas vēlēšanas, ja pieņemam, ka nākamajai valdībai būs jālemj gan par ES daudzgadu budžetu, gan citiem ārpolitikas jautājumiem?

    Vēlēšanas vienmēr Latvijā ir svarīga lieta, jo mums ir ļoti sarežģīta vēlētāju struktūra, kas mantota no Padomju Savienības laikiem. Te ir daudz cilvēku, kas Latvijā ieradās Padomju Savienības laikā un izveidoja savu dzīvi. Mums kā mazai valstij jāapzinās, ka integrācija ir ilgs process, un mums ir svarīgi, lai būtu tāda valdība, kas spēj nodrošināt politisko stabilitāti situācijās, kad būs jāpieņem nepopulāri lēmumi gan Eiropas, gan nacionālajā kontekstā. Mums jāpadomā par 79 000 Latvijas pensionāru, kas dzīvo ar 100 eiro. To var atrisināt ar politisko gribu, proti, nevis iekļaujot viņus kopējā pensiju sistēmā, ar ko mēs lepojamies, bet paredzot atsevišķu likumu, kas attiecas uz šiem cilvēkiem.

    Dažādu ASV prezidenta Donalda Trampa lēmumu dēļ arvien sarežģītākas kļūst ES attiecības ar ASV. Vai tiešām ES vairs nevar paļauties uz ASV?

    Mēs nevaram distancēties no ASV - ne Vācija, kurai ir pavisam citi līdzekļi, un kur nu vēl Baltijas valstis, kurām ASV kā drošības garants ir viens no svarīgākajiem partneriem. Prezidenti nāk un iet. Kas attiecas uz ASV pašizolācijas politiku un ģeopolitisko interešu maiņu, tas sāka iezīmēties līdz ar bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas prezidentūras sākumu. Jau tad bija skaidrs, ka ASV Austrumeiropu un Eiropu kopumā uzskata par sakārtotu jautājumu, kur klātbūtne vairs nav tik nepieciešama, jo intereses pāriet uz Dienvidaustrumāziju.

    ASV administrācijā īpašs ir tas, ka tā ir daudz profesionālāka, un profesionālāki ir tās procedūras mehānismi, ko arī ar prezidenta rīkojumu nav tik viegli izdzēst. Šobrīd ASV mēģina sakārtot savu ārējā parāda situāciju un vēlas, lai NATO dalībvalstis daudz vairāk līdzekļu veltītu savai aizsardzībai. ASV neinteresē, ka, salīdzinot ar viņiem, ES ir lielākais palīdzības donors visā pasaulē. ASV šķiet, ka tām ir tirdzniecības deficīts ar Ķīnu, ES, Meksiku un Kanādu, un ASV vēlas, lai būtu nevis deficīts, bet pluss. Jautājums par tērauda un alumīnija importa tarifu ieviešanu ir ar ļoti bīstamām sekām. Tas būs smags trieciens ES. Tie uzņēmēji, kuriem būs lieli zaudējumi, droši vien no ES budžeta meklēs kādus kompensācijas mehānismus. Savukārt ziņas par ASV izstāšanos no Irānas kodollīguma ir vēl sliktākas. Irāna ir ES gandrīz kaimiņos, ja paskatāmies kartē, savukārt Savienotās Valstis Irāna tieši neapdraud. Vienīgā, kuru tā apdraud, ir Izraēla, kura ir cieša ASV partnere. Irānas vadītāji uzskata, ka ES nav izdarījusi pietiekami, lai ASV neizstātos no kodollīguma, un nav gatavi pieņemt kaut kādu daļēju līguma saglabāšanu.

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.