Intervijas

  • Kariņš: Jābeidz cerēt, ka ES būs mūžam slaucama govs

    09.04.2018. Latvijai nevajadzētu cerēt, ka pēc "Brexit" nesaruks Eiropas Savienības (ES) budžets un turpināsim saņemt tādu pat Eiropas fondu naudas pieplūdumu kā līdz šim, šādu viedokli intervijā aģentūrai LETA pauž Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Krišjānis Kariņš. "Tie, kas domāja, ka ES ir mūžīga govs, no kuras tesmeņa mēs mūžīgi barosimies, kļūdās," sacīja politiķis un aicināja pārskatīt ES fondu izmantošanu Latvijā, jo līdzšinējo praksi nereti varot vērtēt kā izsaimniekošanu. Kariņš domā, ka ES līdzekļi vairāk tiks novirzīti pētniecībā, zinātnē un attīstībā, bet Latvija var nespēt šo naudu iegūt nesakārtotās izglītības un zinātnes sistēmas dēļ.

    Vācijas sociāldemokrāti ir nobalsojuši par koalīcijas veidošanu ar kancleres Angelas Merkeles pārstāvētajiem Kristīgajiem demokrātiem. Vai tas nozīmē, ka ES kodols turpinās būt stabils un notiks tālāk virzība uz ES reformām?

    Ja mēs pieņemam, ka kodols ir Francija un Vācija, tad jā, ES kodols turpinās būt stabils, un arī Vācija ir un paliks stabila. Merkele ir atguvusi un pat nostiprinājusi savu varu, iekšēji nozīmējusi divus iespējamus pēctečus un ceturto reizi panākusi, ka sociāldemokrāti piekrīt veidot valdību. Šajos četros līdz piecos mēnešos, kad Vācijā bija neskaidrība ar valdības izveidošanu, nebija nekādu protestu ielās un viss ritēja diezgan gludi. Arī tas, ka vācu sabiedrība izrāda lielas stabilitātes pazīmes, ir svarīgi un ir laba zīme ES kopumā un arī Latvijai.

    Runājot par ES reformām, izaicinājums ir tas, ka Francijas prezidentam Emanuelam Makronam ir viena vīzija par Eiropas kodola arvien ciešāku savilkšanos, kas varbūt īsti nav tāda pati kā Vācijai. Ir runa ne par federatīvu ES modeli, bet par to, ka eirozona savilktos daudz ciešāk kopā, tādēļ viņš runā par vēl vienu parlamentu, kas būtu tikai eirozonas valstīm, un eirozonas finanšu ministru ar lielākām pilnvarām. Loģika vairākiem šiem priekšlikumiem ir, taču nav skaidrs, kā tas attīstīsies. Nav tā, ka Vācijas valdība tagad strauji virzīsies uz priekšu. Tādēļ arī Eiropas attīstība turpināsies kā līdz šim - pakāpeniski, arvien lielāku uzsvaru liekot uz ārējās robežas kontroli, kas ir viens no iemesliem, kāpēc Vācijā un Itālijā popularitāti ir guvušas partijas, kas noskaņotas pret esošo varu. Daudz kur Eiropā sabiedrība uztraucas par to, ka nav sistēmas, kā tikt galā ar migrāciju. Ir daudz kas pieņemts vai izveidots - robežaģentūra "Frontex", nodrošināta lielāka starpvalstu koordinācija, tomēr vēl ir paveicami darbi. Arī Eiropas aizsardzības politikā ir saredzami tālāk veicamie darbi - ir izveidots aizsardzības pētniecības fonds, lai apvienotu spēkus tehnoloģiju attīstībā, aizvien vairāk ir manāmi centieni uzlabot koordinētību iepirkumos. Eksperti, piemēram, saka, ka Eiropā ir ļoti daudz bruņu transportieru modeļu un to skaitu būtu jāsamazina, kas būtu militāri efektīvāk un lētāk nodokļu maksātājiem. Ir viegli to teikt, bet, kad tas būs jādara, būs ražotāji, kurus tas neapmierinās un radīsies pretestība.

    Savukārt Itālijas vēlēšanām netika pievērsta tik liela uzmanība, jo šīs valsts tautsaimniecība nav tāda pati kā Vācijai. Itālijas parlamenta vēlēšanu rezultāts nav pārsteidzošs, bet nav labs no stabilitātes viedokļa, jo neviens nav guvis skaidru virsroku. Aptaujas rāda, ka vairāk nekā 70% Itālijas sabiedrības atbalsta ES, tādēļ Itālijas tauta nevēlas izgāzt ES projektu. Tomēr vienlaikus tā ir neapmierināta ar to, kā valsts daudzus gadus tikusi vadīta, tādēļ tiek meklēti jauni cilvēki, jaunas partijas un risinājumi. Nekas Itālijā neliecina par būtisku nestabilitāti sabiedrībā vai ekonomikā, tomēr ir neskaidrība. Neesmu pesimistisks par to, ka Eiropā sabiedrība nebūtu stabila un saprātīga, bet valdības un politiķi nav tikuši galā ar vairākām problēmām, tādēļ daudz kur tiek ievēlēti citi spēki.

    Astoņas ES dalībvalstis Nīderlandes vadībā, tostarp Latvija, nākušas klajā ar aicinājumu stiprināt ekonomikas stabilitāti, brīdinot no pārāk "tālejošiem priekšlikumiem" par eirozonas reformām un norādot, ka visas astoņas valstis "ir pārliecinātas, ka pie spēcīgākas Eiropas ved spēcīgākas ekonomikas". Vai tātad Latvijai šie Francijas plāni nav pa prātam?

    Politiskos sarežģījumus veido tas, ka Francijā trešdaļu balsu prezidenta vēlēšanās saņēma Marina Lepēna, kuras politiskais mērķis ir izārdīt ES. Tas Latvijas gadījumā nozīmētu, ka mēs nebūtu vienotā un spēcīgā valstu apvienībā, bet ļoti vājā blokā, kas padarītu Latviju ievainojamāku no Krievijas puses. Ja Makrons nevar parādīt saviem vēlētājiem neko no tā, ko viņš ir solījis, tad nākamajā vēlēšanu ciklā Lepēnas atbalstītāji var teikt, ka Makrons tikai skaisti runā, bet neko nespēj paveikt. Lielais izaicinājums, runājot par ilgtermiņa stabilitāti, ir tas, kā panākt, ka Makrons gūst uzvaru, bet nevirza lietas mums nevēlamā virzienā. Latvijas interesēs ir, lai Makrons Francijā tiek uzskatīts par veiksminieku un lai viņa vietā vēlāk nenāktu Lepēna. Viņš iet virzienā uz federatīvu Eiropu, atdalot kodolu no visiem pārējiem. Tas ir liels jautājums, vai mēs šādā kodolā iederētos, tādēļ arī jautājums, vai šo kodolu vajadzētu atdalīt. Makrona iniciatīvas ir virzītas uz to, lai Francija un Vācija veido arvien ciešāku savienību, bet Latvijas interesēs nav, ka to dara divas vai četras valstis, bet lai to dara viss bloks kopā, proti, turpina attīstīties un noārdīt savstarpējās sadarbības šķēršļus. Baltijas valstis ir ieinteresētas, lai pakalpojumu sfērā noārdītu šķēršļus, bet Francija nav ieinteresēta, jo uzskata, ka mēs dempingojam viņu zemē. No vienas puses, viņi runā par lielāku kopību, bet, no otras puses, grib izslēgt konkurenci, kas nāk no Baltijas. Šobrīd veidojas ārkārtīgi sarežģīts politisks valsis, kurā nevar pieļaut, ka Makronam nekas neizdodas. Latvijas interesēs ir, lai paši francūži uztver, ka viņu prezidentam viss izdodas, vienlaikus viņam nepanākot visu to, ko viņš vēlas. Tikmēr Merkeles un viņas partijas un valsts attieksme vairāk līdzinās mūsu, ne Francijas uzskatiem. Vācija dziļi izjūt, ka spēle ir daudz plašāka par banku reformu, ārējo robežu, eirozonas finanšu ministru vai eirozonas parlamentu, jo tās ir mazas detaļas. Lielais stāsts ir par to, kā virzīties uz priekšu un parādīt tiem, kas ir pret Eiropu, ka ar to ir daudz vairāk labuma nekā bez tās.

    Viens no tālākas attīstības virzieniem, lai stabilizētu ekonomiku, ir banku sistēmas uzraudzība un koordinētība. Diemžēl Latvijas gadījums ar "ABLV Bank" un to, kas notiek ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, izraisa Eiropā jautājumu, cik spēcīga un stabila ir Eiropas Centrālā banka (ECB). Ir neskaidras "uzraugošā centra" un dalībvalstu attiecības - kurš īsti ir noteicējs? Tas rada neizpratni, kā notiek banku uzraudzība. It kā ECB uzrauga bankas, bet tajā pašā laikā naudas atmazgāšana ir atstāta dalībvalstu rokās. ECB uzrauga, lai bankas nav aizdevušas naudu, ko tās nespēs atgūt, bet lielais risks finanšu sistēmai nav tikai tas, bet arī netīrās naudas atmazgāšana.

    Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena ir sacījusi, ka ES lēmumus ārpolitikā vajadzētu pieņemt ar balsu vairākumu, nevis vienbalsīgi, lai varētu ātri reaģēt uz krīzēm. Cik tas būtu nepieciešams? Vai tas vispār ir īstenojams plāns?

    ES nav spējīga ātri reaģēt uz krīzēm, jo tā nav valsts. Valsts gadījumā ir ļoti skaidra lēmumu pieņemšanas procedūra, bet ES gadījumā ir 28 valstis, kurām, sanākot kopā, ir vismaz trīs vai četri viedokļi. Piemēram, Polija un Ungārija saka, ka bēgļu krīze nav viņu problēma un lai galā ar to tiek Itālija un Grieķija. Rezultātā vēlētāji ir neapmierināti un ievēl parlamentā tādus spēkus, kas vēlas panākt radikālas izmaiņas, destabilizējot Itāliju, kas savukārt nāk par sliktu Polijai un Ungārijai, jo mēs visi esam saistīti. Kamēr ES nebūs valsts, un izkatās, ka tāda tā nebūs, mēs nevarēsim izveidot tādas ātras reaģēšanas spējas, kā vēlētos. Arī Latvijai nebūtu īpašas intereses par šāda balsu vairākuma mehānisma ieviešanu. Mazām valstīm var nepalikt balss, kas mums šobrīd ir. Lai arī atšķiras situācijas, ko darīt, ja uznāk liela vētra vai ja ierodas "zaļie cilvēciņi". Ja ierodas "zaļie cilvēciņi" un visas ES valstis balso, tad atsevišķas valstis var pateikt, līdzīgi kā poļi un ungāri bēgļu krīzes kontekstā, ka tā nav viņu problēma. Taču tie, kas runā par efektivitāti, nerunā par to, ka tādā gadījumā ir jāizveido viena valsts. Šeit ir mēģinājums no dažām lielvalstīm panākt to, ka faktiski tās var lemt mūsu vietā. Ja tāds tomēr nav mērķis, tad jārunā par ES kā vienu valsti - kādi ir plusi, kādi ir mīnusi.

    Kā šobrīd vērtējat "Brexit" sarunu procesu?

    "Brexit" sarunu process ir pilnīgi haotisks. Tas tāds ir tādēļ, ka briti paši nevar tikt skaidrībā ar to, ko viņi vēlas. Viņiem ir ārkārtīgi vāja valdība, un līdz pat šai dienai viņi nav spējuši skaidri pateikt, ko Lielbritānija no "Brexit" vēlas. Jebkurš no scenārijiem paredz ļaunumu Lielbritānijas ekonomikai - lielāki vai mazāki, tomēr zaudējumi būs jebkurā gadījumā. Trīs ceturtdaļas no Lielbritānijas parlamentā sēdošajiem ir balsojuši par palikšanu, un šobrīd parlaments pakāpeniski atņem varu no valdības, un tam ir spēja pilnībā apturēt šo procesu. Tomēr Lielbritānijas valdība melo savai sabiedrībai, ka viņi panāks, ka ārpus ES būs tikpat labi kā tagad, lai arī tā nebūs. Jāsaprot, ka slikti būs visiem un britiem būs vēl sliktāk. Runājot par pirmo sarunu kārtu, nav nekādas vienošanās, tas viss ir tikai masu medijos, un tā ir vienkārši tāda runāšana. Valda neskaidrība. Arvien vairāk bankas un uzņēmumi pamet Londonu. Ziemeļīrijas robežas jautājums ir absolūti lielākā problēma. Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja teica, ka saredz brīvu robežu, līdzīgi kā starp ASV un Kanādu. Tie, kas ir bijuši uz šīs robežas, zina, ka tā nebūt nav brīva, tāpēc pietiek melot un ir jāsaka patiesība. Savukārt no ES puses šis ir retais gadījums, kad visas valstis ir vienotas un mierīgas, sakot vienu elementāru tēzi - ja esi klubā, tev ir vienas tiesības, ja esi ārpus kluba, tev ir mazāk tiesību.

    Kur būtu jāmeklē līdzekļi, lai segtu iztrūkumu ES budžetā, kas radīsies pēc "Brexit"? Vai dalībvalstu iemaksu palielināšana ir labākais variants?

    Nebūs ES budžetā līdzekļu palielinājuma. Mēs to varam atbalstīt, bet neesam noteicēji, jo esam naudas saņēmēji. Mūsu mērķim būtu jābūt kļūt par naudas iemaksātāju un atbrīvoties no mentalitātes, ka mums kaut kas tāpat vien pienākas. Lielbritānija ir viena no trim lielākajām naudas iemaksātājām ES budžetā. Vācu sabiedrība nav gatava maksāt vairāk. Arī Nīderlande, Zviedrija un Somija nav gatavas maksāt vairāk, līdz ar to kurš tad maksās vairāk? Tie, kas vēlas vairāk naudas budžetā, ir EP un saņēmējvalstis, bet tās ir tikai cerības. Mums jāapzinās, ka pēc 2020.gada būs mazāk naudas un mums ir laiks skatīties, vai to naudu, kas Latvijai ir bijusi pieejama, esam vai neesam labi izmantojuši vai drīzāk esam to izsaimniekojuši. Es uzskatu, ka tā nav labi izmantota. Gadiem ilgi notikusi plēšanās par maziem projektiem un valstī nav izbūvēti kārtīgi ceļi, kā tas ir izdarīts, piemēram, Polijā. Ja "Rail Baltica" nevarēs uzsākt tagad, projekts ies mums secen, neskatoties uz to, ka personas no "Latvijas dzelzceļa" mierina, ka viss ir kārtībā. Tā nav taisnība, viss nav kārtībā. Nav iespējams, ka projekta pārvaldība tiks sadalīta starp trim valstīm, jo naudas šim projektam tad vienkārši nebūs. Šobrīd plēšas trīs Baltijas valstu dzelzceļa uzņēmumi. Diemžēl rodas dziļš un spēcīgs iespaids, ka kaimiņvalstīs ir daļēji tas pats - iepirkumi tiek daļēji izsaimniekoti.

    Tie, kas domāja, ka ES ir mūžīga govs, no kuras tesmeņa mēs mūžīgi barosimies, kļūdās. Ja skatās uz ES daudzgadu budžetu, maksājošās dalībvalstis un to politiķi argumentē, ka ES dalībvalstu nauda netiek lietderīgi izmantota, proti, tiek izsaimniekota visādos kohēzijas projektos, piemēram, braucot apmaiņas braucienos un Tanzāniju, lai noskaidrotu, kā labāk pārvaldīt ūdens sistēmas. Piedodiet, bet ir skaidrs, ka tas ir plezīra brauciens par Vācijas nodokļu maksātāju naudu! Šī iemesla dēļ ir vēlme samazināt kohēzijas naudu un atvēlēt to vairāk zinātnei un attīstībai, bet šī brīža realitāte ir tāda, ka no šīs naudas vairāk nekā 90% paliek Vācijā, Francijā, Zviedrijā, Somijā un citās bagātajās valstīs, bet tikai 3% no šiem fondiem nāk uz Austrumiem, jo mums trūkst institucionālas kapacitātes šai naudai pieteikties. Latvijā ir ap 40 augstskolu. Mēs esam pārāk sadrumstaloti, pretēji Rietumiem, kur visa zinātne un infrastruktūra ir sakoncentrēta. Mūsu zinātnieki kā indivīdi piedalās projektos ārvalstīs, kamēr mēs nespējam šo naudu piesaistīt šeit, jo visi plēšas viens ar otru - katrs vēlas savu institūtu, apvienošanos sauc par neiespējamu un nevēlas zaudēt savu darbu. Mums jāatmostas un jāsaprot, ka balle beigsies. Ja mēs paši nesakārtosim savu domāšanu, mēs nekļūsim bagātāki. Ja mūsu galvenā investīcija ir Eiropas naudas, tad jāsaprot, ka tās naudas vairāk vienkārši nebūs. Kāda vispār ir Austrumeiropas spēja argumentēt šajos jautājumos? Vācijā politiķi grib panākt, ka Polijai tiek "piegriezti" ES līdzekļi, jo tā neievēro demokrātiskās valsts normas - spēcīgākā valsts, kas bija mūsu pusē, ir sevi diskreditējusi. Es neuzskatu, ka viss ir slikti, bet pēc 2020.gada tie, kas ieraduši slīdēt kā pa sviestu, var rēķināties, ka tā vairs nebūs. Un tad ir jautājums, kas mums paliks pēc 2020.gada?

    Tātad Latvija ir izvirzījusi prioritātes daudzgdu budžetā, saprotot, ka līdzekļi tām, visticamāk, neatradīsies?

    Domāju, ka mēs neesam pareizi uzstādījuši, kas ir mūsu prioritātes daudzgadu budžetā, tādēļ grūti vērtēt, kuras mūsu vēlmes tiks atbalstītas. Eiropa un pasaule virzās uz to, ka vienīgais veids, kā reāli var pelnīt naudu un konkurēt ar Ķīnu, ir ar prātu. Eiropas potenciālās priekšrocības ir daudz izglītotākā darbaspēkā, kur mēs varam daudz straujāk inovatīvi attīstīties. Arī Latvijā netrūkst šādu uzņēmumu, mums ir ļoti spēcīgi uzņēmumi, kas šo ir sapratuši un attīstījušies. Taču sāks apsīkt nauda kohēzijai, tā tiks novirzīta zinātnei. Lai mēs varētu gūt lielākas priekšrocības un panākt, ka nākotnes Eiropas fondi turpina nākt uz Latviju, ir jāsamazina milzīgais institūtu skaits līdz desmit vai pieci, kas būtu spējīgi piedalīties un uzvarēt Eiropas konkurencē par šo naudu. Uzskatu, ka izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (V) jāturpina process, kas tika uzsākts ar Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidāciju. Šī skaļā procesa cena nedrīkst būt citu izglītības iestāžu neapvienošana. Ir jāsaprot, ka tās neapvienot ir tas pats, kas parakstīt mums nāves spriedumu. Vācija un Francija ir sapratušas situācijas nopietnību - notiek Eiropas konkurence ar Ķīnu un ASV, tādēļ naudu jābeidz izšķērdēt un tā jāliek tur, kur ir nākotne, - zinātnē, pētniecībā un attīstībā. Latvija praktiski neiegulda naudu šajā attīstībā. Kamēr valstī ir saskaldīta zinātnes infrastruktūra, mums nav cerību, un tā ir saskaldīta tādēļ, ka esam pakļāvušies "mazajām ķeizaristēm". Mums tas ir jāmaina, ilgākais, divu gadu laikā, vienlaikus ņemot talkā vāciešus vai nīderlandiešus, lai mums parāda, kā to darīt, jo mums trūkst kompetences. Mēs jau gadiem ilgi esam atļāvušies mūsu banku un finanšu sektorā skalot naudu no Krievijas uz Austrumiem, savukārt zinātnes jomā, kura ir vienīgā iespējamā nākotne, mēs ilgstoši vispār neko nedarām. Mums ir pasaules klases un mēroga profesori un zinātnieki, bet nav universitātes kā struktūras, kas spēj konkurēt. Mēs cīnāmies par līdzekļiem, katrs velk deķi uz savu pusi, bet netiek skatīta sistēma kopumā. Nesakārtojot sistēmu, iegūs atsevišķi šīs jomas pārstāvji, nevis valsts kopumā.

    Ja līdzekļu nākamajā ES daudzgadu budžetā būs maz, tātad arī Latvijas lauksaimniekiem nav pamata cerēt uz tiešmaksājumu izlīdzināšanu?

    Tas ir uzņēmējdarbības sektors ar visveiksmīgāko lobiju visā Eiropā. Lauksaimnieki visā Eiropā cīnīsies, lai šī nauda nesamazinātos, tomēr tā samazināsies. Latvijas gadījumā ir jautājums, vai būs kritums, vai arī līdzekļi noturēsies tādā pašā līmenī, kādā tie ir tagad. ES ir sapratusi, ka atdeve un izaugsme ekonomikai no lauksaimnieības nav tāda pati, kāda tā ir no zinātnes un attīstības. Ļoti maz cilvēku strādā laukos, jo lielākā daļa darbu ir mehanizēti, kas ir labi. Latvijā vēl jūtamies kā zemnieku tauta, kas dod mums zemes piederības sajūtu. Mēs stāstām viens otram, ka zemnieki ir nabadzīgi, un tādu Latvijā netrūkst, bet ir arī zemnieki-multimiljonāri, kas ir šie veiksmīgākie ES fondu saņēmēji. Zemnieks, kas apskata savus tīrumus ar savu privāto helikopteru, droši vien necieš nabadzību... Mums ir ļoti spēcīgi uzņēmumi un ļoti spēcīgas lauku saimniecības. Es nesaku, ka tas ir pareizi, ka saņemam mazāk naudas nekā citi, bet jāsaprot, ka būs mazāk naudas kopumā, tāpēc cīņa būs par to, lai francūžiem maksājumi samazinās un mums nesamazinās, kas nebūs viegli.

    Kāds šobrīd ir progress Enerģētikas savienības izveidē? Kāda ir jūsu loma šajā procesā?

    Ir konkrēti astoņi likumi, par kuru gala redakciju tiek meklēta vienošanās ar EP un ES dalībvalstīm. Esmu autors diviem no šiem likumiem. Tie paredz izveidot Eiropas elektrības tirgu nākotnē, ar to domājot tuvākos 10 līdz 15 gadus. Likumi paredz, kā tiks noārdīti pārrobežu šķēršļi elektrības tirdzniecībā un tiks izbeigtas subsīdijas, tostarp obligātā iepirkuma komponente jeb OIK. Mans mērķis ir panākt ne tikai to, ka OIK tiktu atcelts Latvijā, bet ka tāda veida shēmas būtu pretlikumīgas visā Eiropā un nākotnē neviens vieglas naudas tīkotājs nespētu panākt, ka tāda sistēma tiek ieviesta.

    Februārī tika apstiprināti jūsu sagatavotie likumprojekti, kas noteiks, kāds būs Eiropas elektroenerģijas tirgus tuvākajā desmitgadē. Varbūt varat ieskicēt, kādas problēmas pašlaik pastāv un kas šo tirgu sagaida?

    Gaidāms, ka pakāpeniski notiks atteikšanās no subsīdijām oglēm, naftai, gāzei, kodolresursiem un atjaunojamiem energoresursiem un ražotāji konkurēs tirgū. Pārrobežu ierobežojumi tirdzniecībā tiks noārdīti. Patērētāji būs ieguvēji, jo brīvā tirgū ar lielāku konkurenci visos gadījumos uzvar patērētājs. Kopš izbūvējām savienojumu starp Lietuvu un Zviedriju, kas mūs pilnībā savieno ar Ziemeļskandināvijas tirgu, mūsu elektrības vairumtirdzniecības cenas samazinājās par vairāk nekā piektdaļu. Ir jāveicina arvien vairāk savienojumu izbūve, un vienlaikus svarīgi, lai regulatori atbrīvo tirgu, nevis veido protekcionismu, kas lielā mērā diemžēl tiek darīts.

    Vai tiks saklausīts Baltijas valstu lūgums nākamajā daudzgadu budžetā paredzēt līdzekļus elektrotīklu sinhronizācijai?

    Nauda Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizācijai ir paredzēta, bet šeit atkal trīs Baltijas valstis nevar vienoties, kā šo sinhronizāciju veikt. Eiropas Komisija pasūtīja pētījumu, kas norādīja uz vairākiem variantiem - vienu, kurā paliekam paši par sevi, otru, kurā sinhronizējamies ar Skandināviju, un trešo, kurā sinhronizējamies caur Poliju ar Eiropu. Lētākais un ātrākais risinājums ir caur Poliju uz Eiropu, bet te nespējam vienoties, vai sinhronizēt pa esošo savienojumu. Tie ir tehniski un ģeopolitiski apsvērumi, kur Polijai un Lietuvai ir vienas intereses, bet Latvijai un Igaunijai - citas. Ja puses nespēs vienoties, nauda var iet secen. Paralēli pastāv draudi, ka Krievija pati var izveidot slēgtu loku bez Baltijas valstīm. Varētu sanākt tā, ka Krievija mūs atslēdz ātrāk, nekā mēs spējam pieslēgties Eiropai. Mēs esam panākuši, ka ES prioritāte ir bijusi Baltijas valstu infrastruktūras pilnīga savienošana ar Eiropu. "Rail Baltica", piemēram, ir visas Eiropas viens no galvenajiem projektiem. Ja mēs to nevarēsim īstenot, rindā ir daudzi citi. Tāpat lielas summas ieguldītas, lai izveidotu Kurzemes loka savienojumu ar Igauniju un citus savienojumus. Mēs esam sadzirdēti un esam panākuši, ka mums palīdz praktiski, ne tikai vārdos, bet mums pašiem jāspēj sadarboties. Eiropā šādi projekti darbojas tikai tad, ja tajā iesaistās vairāk nekā viena dalībvalsts, proti, nauda tiek dota reģionam. Baltijas valstīs problēma ir tāda, ka ir ārkārtīgi spēcīgi spēki, kas strādā pret mūsu integrāciju ES un vēlas mūs paturēt kā atpalikušu reģionu, kas ir atkarīgs no Krievijas. Man ir aizdomas, ka šie spēki ir saistīti ar strukturām, kas ļoti labi prot saimniekot ar nodokļu maksātāju naudu. Šie paši spēki ir tie, kas tagad Lietuvas un Igaunijas Satiksmes ministriju personā bremzē šo projektu attīstību netiešā veidā, norādot, ka projektu un atbildību ir jāsadala, kas nav iespējams. Latvijā arī ir politiskie spēki, kas nevēlas panākt vai pieļaut pēdējo integrācijas posmu ar Eiropu. Kamēr mēs paši netiekam ar sevi galā, Eiropā situācija mainās, un tas ir drauds.

    Kā šobrīd ir pavirzījies process ar centieniem apturēt "Nord Stream 2" gāzes vada būvniecību? Vai šajā jautājumā aktīvāk varētu iesaistīties ASV?

    EP ir vairākkārt paudis stingru nostāju pret "Nord Stream 2" un šobrīd strādā pie grozījumiem Gāzes tirgus direktīvā, lai nodrošinātu, ka beidzot EK būtu reāls ierocis, ar kuru šo projektu apturēt. Pastāv problēma, ka ASV "maigā vara" vai ietekme samazinās. ASV krasi iestājas pret "Nord Stream 2", norādot, ka Eiropa nevar aļauties palielināt savu energoatkarību no Krievijas. Tie, kas Eiropā vēlas atbalstīt šo projektu, ir energokompānijas, kurām projekts varbūt ir maznozīmīgs, bet lielākais ieguvums ir piekļuve pie dabasgāzes rezervēm. ASV eksportē sašķidrināto dabasgāzi uz ES, taču tā vienmēr būs dārgāka nekā jebkura cauruļgāze.

    Tātad ASV sašķidrinātās gāzes piegāžu apjoma uz ES intensificēšana nav viens no galvenajiem risinājumiem, lai mazinātu ES atkarību no Krievijas?

    Nē, lielākas piegādes nevar būt risinājums. Eiropai kopumā vajag diversificēt savus avotus, lai atbrīvotos no dabasgāzes. Lai to panāktu, jāiegulda atjaunojamajos energoresursos, tikai ne Latvijas OIK izpratnē, kad subsidē dažus, lai tie pelnītu uz sabiedrības rēķina, jo tā ir vienkārši krāpšana. "Latvenergo" paredz, ka pēc 2022.gada viņi varētu būvēt lielus vēja parkus pilnīgi bez subsīdijām. Tehnoloģijas var izkonkurēt naftu un gāzi, tomēr to lobijs ir ļoti spēcīgs, un mēs paši Latvijā esam ļoti tuvredzīgi un neko nedarām, lai no tā samazinātu atkarību. Piemēram, kas tiek darīts, lai mainītu situāciju, kad transporta jomā tiek izmantota nevis importēta nafta, bet pašražota elektrība? Mums ir milzu iespējas. Mums jāpaskatās uz tendencēm Eiropā un jāsaprot, kur ir nākotnes nauda.

    Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (V) ir norādījis, ka ir pēdējais laiks domāt par OIK likvidēšanu. Vai šī kļūda nav atzīta par vēlu? Un kāds būtu iespējamais mehānisms, ko likt vietā?

    Tas, ka OIK ir kļūda, ir skaidrs jebkuram. Man ir aizdomas, ka tā ir krāpniecības shēma, jo valsts parakstīja līgumu ar atsevišķiem ražotājiem, ka tie varēs bez riska uz patērētāju rēķina pelnīt drošu naudu. Iedomājaties, ka jūs varat uzsākt biznesu, kurā nav nekāda riska un nav jāuztraucas par konkurenci un klientiem. Tā ir shēma, ko savā laikā izstrādāja atsevišķi indivīdi, kas guva valdības atbalstu. Man ir aizdomas, ka šie cilvēki ir kādā veidā saistīti ar tiem, kas pieņēma lēmumus valdībā, bet man nav nekādu pierādījumu. Tagad redzam, ka uzņēmumi, kam anulētas licences un kas neražo elektrību, vēršas tiesā, jo līgumā varbūt rakstīts kaut kas labvēlīgs viņiem un par sliktu valstij. Teikt, ka šo sistēmu vajag atcelt, ir pareizi un viegli, bet to izdarīt nav tik vienkārši. OIK ir senu saistību izpildes mehānisms, kas valstij būtu jāizpērk vai jāattiesā, un tādā gadījumā būtu jāvēršas pret tiem, kas šādas lietas ir izveidojuši. Es nebrīnītos, ja būtu OIK saņēmēji, kuriem ir tieša saikne ar to, kas visu šo sistēmu izveidoja un rakstīja līgumus, piemēram, valdību vadītāji un tā tālāk. Nevienā citā Eiropas valstī nav tādas ekskluzivitātes. Ašeradens jau ir panācis risinājumu, jo jau šogad būtu bijis 28% OIK pieaugums, ja vien netiktu atrasts veids, kā vienoties ar "Latvenergo", lai samazinātu šodienas maksājumus. Bez dārgas un garas tiesvedības atbrīvoties no OIK nebūs viegli. Reālākā iespēja ir atpirkt no visiem tiesības, iedot viņiem naudu šodien par rītdienas peļņu un darīt to uz valdības aizdevuma rēķina. Valsts varēja vienoties ar "Latvenergo", bet ir jautājums, kā izdosies panākt vienošanos ar citiem, kas ar savām vēja dzirnaviņām griež naudu uz mūsu rēķina. Ašeradens ir panācis, ka koalīcija ir ar mieru reāli meklēt risinājumu, kā šo kārtību izbeigt, bet skaidrs, ka tas nebūs viegli. Jāskatās, kas ir cilvēki, kas stāv aiz šiem vēja parkiem un pelna naudu, vai viņi ir vai nav saistīti ar politiskām partijām. Šajā situācijā noteikti jāpieaicina personas arī no ārzemēm, lai palīdzētu mums saprast, kā tikt ārā no šīm sprukām, kurās paši esam sevi ielikuši. Cilvēki ļaunprātīgi ir izmantojuši iespēju garantēt sev peļņu uz elektropatērētāju rēķina, un valsts to ir pieļāvusi.

    Kā vērtējat vietēju un starptautisku rezonansi izsaukušos notikumus Latvijas finanšu sektorā saistībā ar "ABLV Bank" un Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča aizturēšanu? Kā šie notikumi tiek vērtēti citās ES valstīs?

    Tā ir ļoti nelāga situācija, turklāt var izrādīties, ka ne tikai caur "ABLV Bank", bet arī caur citām bankām tiek netiešā veidā finansēti tie, kas palīdz Ziemeļkorejai tikt pie atomieročiem. Ziemeļkoreja ir lielākais aktuālais ASV ienaidnieks, un mēs pieļaujam šī ienaidnieka finansēšanu. Ne jau apzināti, jo es neticu, ka kāds jebkurā Latvijas bankā var strādāt ar attiecīgu mērķi. Ir skaidrs, ka tas ļoti grauj Latvijas tēlu. Mūsu finanšu sistēmai ir tikai viena iespēja - atteikties no šāda veida darbības jeb nerezidentu kontu apkalpošanas. Ja būt par ofšoru paradīzi kādreiz kādam likās labi, tad mūsdienu pasaulē tas ir pilnīgi garām. Tas nav dzīvotspējīgs biznesa modelis.

    Tāpat ir jautājums, vai mūsu banku uzraugs ir spējīgs tikt galā ar saviem uzdevumiem, proti, kāds ir atalgojums, cik nodarbināto un kas stāv šiem uzraugiem pretī? Tas ir institucionālās kapacitātes jautājums. Ja ASV pārmet, ka pat bankas vadība ir organizējusi dokumentu viltošanu, tad kā uzraugs spēs konstatēt, ka dokumenti ir viltoti? Tas norāda, ka Eiropā kopumā jāpalielina koordinācija starp valstīm cīņā pret naudas atmazgāšanu. Šādas kriminālas darbības vienā punktā nevar saredzēt, vajag lielāku un plašāku skatījumu, lai saprastu, kas katrā konkrētā gadījumā ir darījumu partneri. Banku uzraugam, iespējams, pietrūkst informācijas par darījumu partneriem, kuriem tiek pārskaitīta nauda. Mums tas biznesa modelis ir nederīgs, risks ir pārāk liels, jo mēs nespējam nokontrolēt, lai attiecīgās darbības nenotiktu. Es neticu, ka ASV iestādes nav agrāk kontaktējušās ar mūsu banku uzraugu, Latvijas Banku un Finanšu ministriju. ASV, iespējams, ir neapmierinātas ar progresa tempu, un tas mums dārgi maksā. Šo notikumu rezultātā būs vērojama lielāka finanšu migrācija, proti, investīcijas neatnāks uz Latviju, jo viens uzņēmums atnāks uz Latviju, bet divi ziņās izlasīs, ka Latvija "mazgā naudu", un nodomās, ka savus līdzekļus labāk ieguldīt citā valstī. Lai pasargātu savu reputāciju un tautsaimniecību, nodrošinot investīcijas citās jomās, ir jāatsakās no šāda banku biznesa. Valdībai vienkārši jāpasaka, ka šādas darbības Latvijā vairs nenotiks. Tas, kas parādās presē, visticamāk, nav pilnais stāsts, jo tā visa ir konfidenciāla informācija, kura presei netiek izpausta. Es pieņemu, ka vēršanās pret banku no ASV notikusi tāpēc, ka konstatēts, ka ir konkrēti gadījumi, kas notikuši, lai finansētu Ziemeļkoreju. Es pieļauju, ka banku uzraugs ļoti labi zina, par ko ir runa, bet, ja nezina, tad esmu par to ļoti pārsteigts. Mēs redzam, ka ASV Finanšu ministrija ļoti lielus sodus uzlikusi arī Šveices bankām par līdzīgām darbībām. Tas nevar būt pārsteigums, ka ASV vēršas pret naudas atmazgāšanu, jo viņi uzskata, ka tas apdraud viņu pašu drošību, jo netīrā nauda finansē teroristus. Latvijas finanšu sektoram ir milzu potenciāls, bet jāskatās, kas pasaulē ir pieprasīts - šobrīd tā ir aktīvu pārvaldīšana, kas prasa inteliģenci, un tā mums ir.

    Ja ASV "ABLV Bank" apsūdz par konkrētām darbībām, kuras līdz šim nav pamanītas, ko varam secināt par banku uzraudzību no ES puses?

    Ir skaidrs, ka ECB ir pierādījusi neefektivitāti. Ja jebkurā bankā notiek sistēmiska naudas atmazgāšana un tā informācija nenāk ne no mūsu uzrauga, ne arī no ECB, bet no ASV, tātad kaut kas Eiropā nestrādā. ECB katrā valstī uzrauga lielākās bankas. "ABLV Bank" Eiropas mērogā ir ļoti maza banka, bet Latvijā tā bija trešā lielākā, tātad bija ECB uzraudzībā. Tomēr ECB uzraudzība aprobežojas ar kapitāla pietiekamības pieskatīšanu un to, cik likvīdi ir izsniegtie kredīti. Savukārt cīņa pret naudas atmazgāšanu ir palikusi dalībvalstu ziņā. Arī šajā gadījumā šāda situācija ir izveidojusies, jo Eiropa nav valsts, bet ir valstu savienība. Banku uzraugi no Vācijas un Nīderlandes vēlas, lai viņi ir suverēni. Latvijas suverēnais banku uzraugs ir vājš, radot nestabilu sistēmu visā Eiropā, un tās ir šausmas. Tas parāda, cik nepilnīga šobrīd ir Eiropas banku uzraudzība.

    Paralēli ir Latvijas Bankas prezidenta apsūdzība kukuļņemšanā, kas daudziem joprojām ir nesaprotama. Nezinu, vai tā ir patiesība, bet te redzams nākamais izaicinājums - vai Latvijas tiesu sistēma īsā laikā būs gatava noskaidrot patiesību. Starptautiskajos medijos jau parādās raksti par Latvijas vājo tiesu sistēmu. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies reāli izmainīt situāciju, ir jāpārveido tiesu sistēma. Ilgo tiesvedības un izmeklēšanas problēmu esam zinājuši, taču tagad redzam, ka tā var būt graujoša Latvijas reputācijai. Tāpat jāatzīmē Latvijas ilgstošo nespēju sakārtot maksātnespējas jomu, kam būtu jābūt ļoti efektīvai sistēmai - ja bankrotē uzņēmums, tad tā aktīvi pēc iespējas ātrāk jāatgriež produktīvā darbībā. Rodas iespaids, ka mūsu maksātnespējas administratori drīzāk iedzīvojas uz bankrotējušu uzņēmumu aktīvu rēķina. Nesaku, ka tiesnieši ir slikti, bet tiesu sistēma darbojas nenormāli lēni. Arī banku uzaudzībā jāuzdod jautājums, ko varam darīt, lai to uzlabotu. Nevēlos vērsties pret Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, iespējams, ka tur dara visu iespējamo, bet kaut kā acīmredzot trūkst. Šiem notikumiem ir jāatver acis, jāliek saprast, ka jāmaina lietu kārtība. Kaut lai atceramies kādu pašvaldības vadītāju, kurš ir atstādināts no amata, bet realitātē turpina to ieņemt un piedevām vēl turpina spēlēt lielu lomu politikā. Kas tas ir? Nepareiza atstādināšana vai kas?

    Tas ir kā tādā "banānu republikā", ko turklāt pamana pārējā pasaulē. Galvenā vēsts, kas pēdējā laikā parādās ārvalstu medijos par Latviju, ka esam korumpēta valsts, kas nespēj uzraudzīt savas bankas un kur ir neefektīva tiesu sistēma. Dažkārt ārzemēs mūs visus, ne tikai kādu konkrētu banku, uzskata par naudas atmazgātājiem. Tas nozīmē, ka Latvijas uzņēmējiem kļūst grūtāk darboties ārzemēs, jo reputācija ir ļoti dārga. Paiet gadi, lai to uzbūvētu, bet mirklis, lai to paspēlētu.

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.