Intervijas

  • Ždanoka: Eiropas Savienībā ir jānosaka minimālie sociālie standarti

    06.12.2017. Lai mazinātu starpību starp bagātajiem un nabagiem, Eiropas Savienībā (ES) ir jānosaka minimālie sociālie standarti, intervijā aģentūrai LETA pauž Eiropas Parlamenta(EP) deputāte, Latvijas Krievu savienības (LKS) līdzpriekšsēdētāja Tatjana Ždanoka. Šī rekomendācija ir iestrādāta vairāku rezolūciju projektos, bet līdz šim EP to nav izdevies nostiprināt tādā dokumentā, kas būtu saistošs visām ES dalībvalstīm, jo „kreisajiem” šajā EP sasaukumā nav vairākuma. Pēc Ždanokas domām, noteikt minimālās algas un pensijas apmēru ES absolūtos skaitļos nav iespējams, pietiktu noteikt, ka minimālajam ienākumam jābūt ne mazāk kā 60% no vidējā ienākuma valstī.

    Pie kādiem jautājumiem jūs patlaban strādājat Eiropas Parlamentā (EP)?

    EP šajā sasaukumā es strādāju Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā. Jāsaka, ka esmu ļoti vīlusies, ka aizgāju uz šo komiteju, samainot pret to savu iepriekšējo komiteju. Desmit gadus es strādāju EP komitejā, kuras pārziņā bija Pilsoņu brīvības, tieslietas un iekšlietas. Tur deputātu darbības rezultāti bija labāk redzami. Tika pieņemtas vairākas regulas, kurām ir tieša darbība, atšķirībā no direktīvām, kas darbojas caur ES dalībvalstu likumiem, kuri pieņemti, balstoties uz tām. Es tur vairāk strādāju pie vīzu jautājumiem, kurus noteica regulas. Lielākais mūsu sasniegums bija nepilsoņu iekļaušana to personu sastāvā, kuriem ir brīva pārvietošanās ES (izņemot Lielbritāniju un Īriju, kurām ir sava vīzu politika).

    Eiropas Parlamentā mums, “kreisajiem”, diemžēl nav vairākuma, lai pieņemtu tādus lēmumus, kuri, pēc mūsu domām, vestu pie „sociālas Eiropas”, kā tas ir izsludināts Eiropas Komisijas (EK) prezidenta Žana Kloda Junkera inaugurācijas runā. Īsta satura šai darbībai nav. Nesen Geteborgā tika izsludināts tā saucamais „sociālais pīlārs”. Dokuments tika svinīgi parakstīts, bet diemžēl nekādu reālu radikālu izmaiņu pašreizējā situācijā nav un tās arī tuvākajā laikā nav gaidāmas.

    Es kandidēju EP vēlēšanās un pārgāju strādāt EP Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā, cerot strādāt pie tā, lai mazinātu starpību starp bagātajām un nabagajām valstīm, starp bagātajiem un nabagiem valsts iekšienē. Lai tas notiktu, manuprāt, Eiropas Savienībā ir jānosaka minimālie sociālie standarti. Noteikt absolūtos skaitļos, kādai būtu jābūt minimālajai algai, pensijai, manuprāt, nav iespējams, pietiktu, ja tiktu noteikts, ka minimālajam ienākumam jābūt ne mazākam kā 60% no vidējā ienākuma valstī. Šī rekomendācija ir iestrādāta vairākās rezolūcijās, bet mums līdz šim nav izdevies to nostiprināt kādā direktīvā, kas būtu saistoša visām ES dalībvalstīm. Mūsu priekšlikumi par obligāta minimālā ienākuma noteikšanu līdz šim labējās frakcijas ir izbalsojušas.

    Kopā ar Polijas deputātiem mēs ieguldījām daudz pūļu ES Darbinieku nosūtīšanas direktīvas grozījumu apspriešanā un par tās sekām ES darba tirgu situācijā. To piedāvātā principiālā pieejas maiņa atalgojuma jautājumā var ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību un samazināt darbinieku nosūtīšanas gadījumu skaitu. Turpmāk, nosūtot celtnieku no Latvijas darbā, piemēram, uz Zviedriju, viņam būs jāmaksā nevis ne mazāk par minimālo, bet ne mazāk par vidējo algu šajā nozarē. Mēs bijām pret to, uzsverot, ka darbinieki vienkārši aizies uz „melno” darba tirgu. Mēs arī cīnījāmies, lai šo direktīvu neattiecinātu uz transporta jomu. Tāda pati nostādne bija Latvijas valdībai. Bet kopā ar Lietuvu, Poliju un Horvātiju mēs balsojumā zaudējām, mūs „nodeva” pat Igaunija.

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā mēs daudz strīdējāmies, izstrādājot Produktu un pakalpojumu pieejamības prasības cilvēkiem ar invaliditāti un ierobežotām iespējām. Diemžēl lobisti panāca, ka šīs prasības netiks attiecinātas uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas veido lielu daļu no uzņēmumu kopskaita, pamatojot to ar pārāk lieliem izdevumiem, saražojot invalīdiem derīgās preces (te runa nav par infrastruktūru – uzbrauktuvēm, liftiem -, bet par pašu produktu pieejamību).

    Pie kādām problēmām strādā jūsu otrā komiteja - Lūgumrakstu komiteja? Vai tajā ir daudz sūdzību no Latvijas?

    Diemžēl no Latvijas sūdzību faktiski nav. Vienīgā kolektīvā sūdzība ir par nepilsoņu stāvokli. Tās izskatīšana tika atlikta, lai neietekmētu Latvijas un pēc tam Igaunijas vietējās vēlēšanas. Ceru, ka nākamā gada sākumā jautājums par Latvijas nepilsoņu stāvokli tomēr tiks izskatīts.

    Visaktīvākie sūdzību iesniedzēji ir spāņi. Pēdējo četru gadu laikā es jau trīs reizes esmu apmeklējusi Spāniju Lūgumrakstu komitejas delegāciju sastāvā. Mēs pētījām ekoloģiskas problēmas. Dažas upes tur jau ir gandrīz izsīkušas, ūdens trūkumu ietekmē ne tikai klimata maiņa, bet arī pārmērīgā ūdens izmantošana lauksaimniecībā. Vairākas Galīcijas ūdenstilpnes ir piesārņotas, tas apgrūtina, piemēram, tradicionālo mīdiju audzēšanu.

    Tikko Lūgumrakstu komitejā tika pieņemts ziņojums par mūsu neseno vizīti Spānijā sakarā ar saņemtajām sūdzībām par bērniem, kuri tika atņemti mātēm Franko režīma laikā, ja viņas bija vientuļās mātes vai ģimenes tika uzskatītas par nelabvēlīgām jeb kreisi noskaņotām. Dzemdības notika pārsvarā katoļu dzemdību namos, un māmiņām tika pateikts, ka jaundzimušais bērns ir miris. Ja piedzima dvīņi, viens bērns tika atņemts. Tādu bērnu bija tūkstoši, un tagad Spānijā tiek veidota datu bāze, lai cilvēki varētu sameklēt savus asinsradiniekus.

    Vācijā netālu no Drēzdenes dzīvo sorbu nacionālā minoritāte, kuriem ir arī sava reģionālā partija, kas ietilpst Eiropas Brīvajā aliansē. Šajā teritorijā zviedru kompānija atklātā karjerā iegūst akmeņogles, kas piesārņo apkārtējo vidi. Mēs pamudinājām sorbus griezties Lūgumrakstu komitejā, un nākamā gada februārī deputāti dosies komandējumā uz Vāciju, lai uz vietas noskaidrotu konkrētos faktus un iepazītos ar sorbu dzīves apstākļiem. Diemžēl, neskatoties uz daudzām sūdzībām Latvijas iekšienē par neatgriezeniskiem zaudējumiem dabai, tās līdz Briselei nez kāpēc nenonāk.

    Cik lielā mērā, jūsu skatījumā, pašreizējā EP darba kārtība atbilst Eiropas iedzīvotāju reālajām problēmām?

    Tiek uzskatīts, ka 80% no visiem regulējumiem, kas nosaka mūsu dzīvi, ir ES līmeņa regulējumi. Tas ir ļoti daudz. Regulētas tiek pat ļoti sīkas lietas, piemēram, plastikāta iepakojumu izmantošana. Un dalībvalstīm ir jāmaksā ievērojami naudas sodi, ja netiek ievēroti ES noteiktie „griesti”. Toties gandrīz visi sociālie jautājumi, piemēram, pensionēšanās vecuma noteikšana, dažādu pabalstu apmērs, ir atstāti dalībvalstu kompetencē. Tagad EP mēģina noteikt, piemēram, vienotu minimālā vecāku atvaļinājuma ilgumu sakarā ar bērna piedzimšanu.

    20% jautājumu, ko ES atstāj dalībvalstu kompetencē, skaitā ietilpst jautājumi, kas ir ļoti būtiski nacionālajām minoritātēm, - izglītība, valoda, pilsonība. Daudzos gadījumos, pēc manām domām, tie būtu jāregulē visas ES mērogā.

    Jau gadu notiek "Brexit" sarunas par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Kāpēc tās notiek tik smagnēji un ar ko, pēc jūsu domām tās beigsies?

    Runājot ar Lielbritānijas iedzīvotājiem un politiķiem, esmu secinājusi, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nobalsoja par Lielbritānijas izstāšanos no ES, bija lielais darbaspēka pieplūdums no Austrumeiropas. Ja Vācijā, Austrijā vai Ungārijā, nerunājot jau par Itāliju, Grieķiju un Spāniju, galvenais jautājums ir bēgļu pieplūdums, Lielbritānijā galvenās problēmas rada iebraucēji no ES jaunajām valstīm. Es britu politiķiem saku: „Jūs šo problēmu uztaisījāt savām rokām”. Pēc ES paplašināšanās jauno valstu tirgus tika atvērts „veco” valstu produktiem. Ir aprēķini, kas liecina, ka 2007.-2008.gada finanšu krīze būtu notikusi jau desmit gadus ātrāk, ja netiktu atrasti jaunie tirgi, pateicoties ES paplašināšanai. Jaunajās ES valstīs ražošana un darba vietas tika likvidētas, cilvēki sāka braukt darbā uz ārzemēm, tai skaitā uz Lielbritāniju. Briti saņēma „bumerangu”. Un tagad viņiem tas nepatīk.

    Manuprāt, šajā apstāklī ir vērojama liela līdzība ar Latvijas iedzīvotājiem, kuri pēc Otrā pasaules kara atbrauca uz Latviju. Viņi likumīgi pārvietojās vienas valsts ietvaros, bet pēc valstiskās neatkarības atgūšanas pēkšņi kļuva nevienlīdzīgi ar tiem, kuru senči dzīvoja pirmskara Latvijā. 1992.gadā bija iecere visiem tiem iedzīvotājiem, kam nav Latvijas pilsonības, izsniegt uzturēšanās atļaujas, kuras var anulēt, ja, piemēram, zaudēts darbs vai nav iztikas līdzekļu. Saeimas „Līdztiesības” frakcija, draudot ar plašām protesta akcijām, toreiz izcīnīja speciālā likuma par šo cilvēku statusu pieņemšanu.

    ES pilsoņiem, kas legāli dzīvo Lielbritānijā, tagad arī draud uzturēšanās atļaujas. Tādu cilvēku tagad ir virs 3 000 000. Britu ES ir gandrīz divas reizes mazāk – apmēram 1 200 000. EP cenšas panākt, lai netiktu pazeminātas ES pilsoņu tiesības Lielbritānijā.

    Briti noteikti izstāsies no ES, jo referenduma rezultāti ir jārespektē. Jautājums ir – kāds būs Lielbritānijas statuss pēc izstāšanās no ES. Loģiski būtu, ka Lielbritānija paliktu ES ekonomiskajā zonā, līdzīgi kā Šveice, Norvēģija, Islande un Lihtenšteina. Apmaiņā pret to ES prasa saglabāt pašreizējās tiesības Lielbritānijā tās pilsoņiem, bet viņi to negrib.

    Kā jūs vērtējat Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera ES nākotnes vīzijas?

    Man visi četri Junkera nesen prezentētie projekti ir nepieņemami, jo viņš visu izsaka tikai skaitļu veidā – vairāk vai mazāk Eiropas. Viss tas novedīs pie „divu ātrumu” Eiropas, kas, manuprāt, ir iešana atpakaļ. Latvija jau tagad atrodas ES perifērijā un ir kļuvusi par tās darbaspēka avotu. Es uzskatu, ka mums ir vajadzīga principiāli citāda ES.

    Latvijā daudzi uztraucas, ka nākamajā plānošanas periodā būtiski saruks ES budžets un līdz ar to arī Latvijā saņemamais atbalsts. Kāds ir jūsu redzējums, kas mainīsies šajā jomā?

    ES budžeta saistības nākamgad paredzētas 160,1 miljardu eiro apmērā - par 0,2% vairāk nekā šogad, bet maksājumi - 144,7 miljardu eiro apmērā jeb par 14,1% vairāk.

    Vienošanās paredz kohēzijas politikai atvēlēt 46,5 miljardus eiro - par 54,7% vairāk nekā šogad, bet lauksaimniecībai - 56,1 miljardu eiro jeb par 3,6% vairāk nekā 2017.gadā. Konkurences un nodarbinātības veicināšanai paredzēto līdzekļu apjomu iecerēts palielināt par 4% - līdz 20,1 miljonam eiro.

    Lēmums par atbalstu dalībvalstīm nākamajā ES budžeta plānošanas periodā ir pieņemts. Varbūt Latvijas valdošo partiju politiķi negrib to īpaši uzsvērt, bet ES fondu līdzekļu sadalē būs pavisam cita pieeja. Palīdzība dalībvalstīm nebūs neatgriezeniska. Nauda projektiem tiks aizdota, un tā būs vēlāk jāatdod. Pastiprināsies arī kontrole no Briseles par ieguldījumu efektivitāti.

    Kāpēc jūs aktīvi atbalstāt katalāņu pašnoteikšanos, ja savulaik nebijāt Latvijas neatkarības atbalstītāju rindās?

    Katalonija ir ļoti vīlusies, ka to neatbalsta tās valstis, kas pašas nesen atguva savu neatkarību, Baltijas valstis un Balkānu valstis. Katalāņi grib neatkarīgu Kataloniju, kas ir ES dalībvalsts.

    Mums, „Līdztiesībai”, arī bija vīzija, ka Latvijai jābūt jaunās NVS loceklei. Tautas frontē, kurā arī es sākumā biju iestājusies, sākotnēji runa bija tikai par Latvijas suverenitāti – savu karogu, himnu, prezidentu, valsts valodu, migrāciju, izglītību, sociālajiem jautājumiem. Faktiski runa bija par tiem 20%, likumiskā regulējuma, kas tagad ir ES dalībvalstu kompetencē. Mums Latvijas Universitātē, kur toreiz strādāju, bija izveidots Demokrātisko iniciatīvu klubs. Mēs rosinājām saglabāt kopīgo PSRS ekonomisko telpu, pakāpeniski ievedot tirgus ekonomikas elementus. Jaunais savienības līgums dotu vairāk suverenitātes. Tāpēc 1990.gada 4.maijā „Līdztiesības” frakcija neņēma dalību balsojumā par Latvijas valsts neatkarības deklarāciju, kura paredzēja rekonstruēt pirmskara Latvijas Republiku.

    Eiropas Brīvajā aliansē, kurā es darbojos, ir 45 reģionālās partijas, tajā skaitā arī Katalonijas kreiso republikāņu partija, kas tiecas pēc Katalonijas teritoriālās neatkarības. Bet mēs visas esam proeiropeiskas partijas. Divi mani kolēģi, bijušie EP deputāti, vēlākie Katalonijas valdības locekļi, tagad sēž Madrides cietumā.

    Arī Katalonijas aizstāvības sakarā jūs tiekat dēvēta par Krievijas ietekmes aģenti, kuras mērķis ir vājināt vienoto Eiropu. Kā vērtējat jūsu vārda pieminēšanu drošības iestāžu atskaitēs kā Krievijas, nevis Latvijas interešu aizstāvi?

    Mūsu drošības iestādes un nacionāli radikālie politiķi uzskata, ka visi, kas labi runā par Krieviju, ir Latvijas ienaidnieki. It kā starp Latviju un Krieviju risinātos karš, bet, paldies Dievam, tas tā nav. Ja vairākums krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju pozitīvi izturas pret Krieviju un tās ārpolitiku, viņi tiek dēvēti par Krievijas „piekto kolonnu” vai tamlīdzīgi. Vienkārši – es esmu Latvijas krieviete no Rīgas. Mazākumtautību pārstāvjiem ir raksturīga multikulturāla identitāte.

    Jūs aicināt Latvijas iedzīvotājus parakstīt Eiropas pilsoņu iniciatīvu par ES dzīvojošo minoritāšu aizsardzību. Kādus pienākumus tā uzliks Latvijas valdībai, ja vajadzīgais parakstu skaits tiks savākts?

    Iniciatīvas autori aicina ES, pieņemot tiesību aktu kopumu, uzlabot to personu aizsardzību, kuras pieder pie nacionālām un lingvistiskām minoritātēm, un stiprināt kultūras un valodu daudzveidību ES. Tiesību aktu kopumā jāparedz politiski pasākumi tādās jomās kā reģionālās un mazākumtautību valodas, izglītība un kultūra, reģionālā politika, līdzdalība, vienlīdzība, audiovizuālo un citu plašsaziņas līdzekļu saturs, kā arī valsts atbalsts.

    Jūs savulaik mēģinājāt virzīt iniciatīvu par plašākām Latvijas un Igaunijas nepilsoņu tiesībām ES. Kas ar šo ieceri notiek un vai tiešām cerat, ka šādi izdosies mainīt likumus Latvijā?

    Visu, kas nepilsoņu sakarā ir ES kompetencē, mēs panācām. Tā ir brīva pārvietošanās ES teritorijā arī nepilsoņiem, konsulārā palīdzība. Valstī, kur nav Latvijas vēstniecības, vajadzības gadījumā nepilsonis, tāpat kā pilsonis, var vērsties pēc palīdzības jebkuras ES valsts vēstniecībā. Tas viss tika panākts ES regulu līmenī. Diemžēl pārējās ar nepilsoņiem saistītās problēmas tiek risinātas tikai rekomendāciju līmenī, tai skaitā par nepilsoņu tiesībām balsot pašvaldību un EP vēlēšanās. Tādu rekomendāciju ir daudz, bet diemžēl Latvijas likumdevēji tās neņem vērā.

    Jūs esat atkārtoti vērsusies Satversmes tiesā, lai tiktu mazināti vēlēšanu ierobežojumi. Kas liek domāt, ka šoreiz lēmums varētu būt jums labvēlīgs?

    Satversmes tiesa pēc mana pieteikuma ir ierosinājusi lietu, kurā vērtēs Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.punkta atbilstību Satversmes 1., 9. un 91.pantam. Attiecīgā likuma norma nosaka, ka Saeimas vēlēšanām par kandidātiem nevar pieteikt un parlamentā nevar ievēlēt personas, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās Komunistiskajā partijā, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.

    Tiesa atzina, ka es pēc 1991.gada 13.janvāra esmu darbojusies Kompartijā, tāpēc vēlēšanu likums man liedz piedalīties Saeimas vēlēšanās. Tādi pat vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir noteikti pašvaldību vēlēšanu likumā, tāpēc man 1999.gadā ar tiesas lēmumu tika atņemts Rīgas domes deputātes mandāts.

    2000.gadā es pārsūdzēju šo lēmumu un aizliegumu tikt ievēlētai Saeimā Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kas 2004.gadā ar piecām balsīm pret divām sprieda par labu man. Latvijas valdība šo lēmumu pārsūdzēja tiesas Lielajā palātā, kas 2006.gadā ar 13 balsīm pret četrām sprieda par labu Latvijas valstij. Toreiz Eiropas tiesa pasvītroja, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumi nevar būt bez termiņa, ka tie ir regulāri jāpārskata. Bet līdz šodienai nekāda pārskatīšana nav notikusi. Ja Latvijas likumdevējs neturpinās strādāt pie ierobežojumu atcelšanas, ECT nākotnē varētu līdzīgās lietās nonākt pie pretēja sprieduma, tolaik par ECT spriedumu informēja Ārlietu ministrija.

    Kādi ir jūsu turpmākie politiskie plāni? Vai kandidēsiet nākamajās EP vēlēšanās?

    Kad būšu izlēmusi, tad pateikšu. Patlaban par to ir pāragri runāt. Līdz šim es personīgi neesmu zaudējusi nevienas vēlēšanas.

    Par agru ir runāt arī par Latvijas Krievu savienības plāniem nākamajās Saeimas vēlēšanās. Deputātu kandidātu saraksti ir jāiesniedz 2018. gada jūlijā. Nākamā gada sākumā mēs pieņemsim konkrētu lēmumu.

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.