Intervijas

  • Dombrovskis: "Moneyval" rekomendāciju neizpilde ir scenārijs, no kura noteikti vajadzētu izvairīties

    10.01.2019. Latvija beidzot virzās uz jaunas valdības izveides pusi un pirmie darbi, kuri sagaida Ministru kabinetu, būs 2019.gada budžeta pieņemšana un "Moneyval" izteikto rekomendāciju ieviešana naudas atmazgāšanas apkarošanas jomā. Eiropas Komisijas viceprezidents un kādreizējais Latvijas premjers Valdis Dombrovskis intervijā aģentūrai LETA uzsver, ka lielas manevra iespējas budžeta deficīta palielināšanas virzienā valdībai nebūs un arī ar "Moneyval" rekomendācijām kavēties nevar. Savukārt Eiropas Komisija pašlaik ir koncentrējusies banku savienības izveides pabeigšanai un kapitāla tirgus savienības izveidei Eiropā.

    No sākuma jautājums jums kā bijušajam Ministru prezidentam - kā vērtējat sava partijas biedra Krišjāņa Kariņu nominēšanu premjera amatam un to, cik stabila varētu būt topošā valdība?

    Es tiešām atbildi sākušu ar formālo pusi. Mans komentārs nekādā gadījumā nav Eiropas Komisijas viedoklis, jo Eiropas Komisija valdību veidošanu un partiju politiku dalībvalstīs nekomentē. Eiropas Komisija strādā ar tām valdībām, kuras tiek izveidotas.

    Taču kā bijušais Latvijas premjers varu teikt: mēs redzam, ka valdības veidošanas process ir ievilcies, ir bijuši vairāki neveiksmīgi mēģinājumi. Tādēļ ir pozitīvi, ka Valsts prezidents ir nominējis jaunu Ministru prezidenta amata kandidātu. Šķiet, ka Kariņa kunga izredzes izveidot valdību ir labas.

    Ja runājam par Kariņa kungu, tad es viņu pazīstu daudzus gadus, viņš ir pieredzējis politiķis gan ar Saeimas un Eiropas Parlamenta darba pieredzi, gan ar valdības darba pieredzi. Es viņu pazīstu arī kā konstruktīvu, uz sadarbību vērstu kolēģi, kas šajā situācijā, kad tiek veidota piecu partiju koalīcija, ir ļoti svarīgi. Viens no premjera uzdevumiem būs atrast kopsaucējus un panākt vienošanās.

    Viens no pirmajiem jaunās valdības darbiem būs 2019.gada budžeta izstrāde. Pirms vēlēšanām partijas solīja daudz un dažādas lietas. Kas notiks, ja jaunā valdība nolems palielināt budžeta deficītu?

    Pašlaik Eiropas Komisija ir veikusi novērtējumu tam budžeta projektam, kurš tika iesniegts oktobra vidū, un tas bija budžeta projekts bez politiku izmaiņām. Kā visām valstīm, kuras iesniedz budžetus bez politiku izmaiņām, tad, kad tiek veidots īstais budžets, tas ir jāiesniedz atkārtotai vērtēšanai Eiropas Komisijā.

    Pašreizējais vērtējums budžeta projektam ir, ka tas kopumā atbilst Eiropas stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām. Bet nekādas lielās manevra iespējas tur vairāk nav. Līdz ar to tur nevar virzīties uz tālāku budžeta deficīta palielināšanu.

    Vēl viens Latvijai aktuāls jautājums ir par "Moneyval" ziņojumu un naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumiem. Pašlaik arvien vairāk izskan viedokļi, ka ir nepieciešams tomēr vienots Eiropas uzraudzības regulējums un savulaik nebija prātīgi to visu atstāt katras dalībvalsts pārziņā atsevišķi. Kāds ir jūsu viedoklis?

    Ja runājam tieši par regulējumu, tad vienots regulējums Eiropā pastāv. Ir Naudas atmazgāšanas novēršanas direktīva, kas ir pietiekami visaptverošs un pietiekami stingrs ietvars. Tādēļ jautājums drīzāk ir par to, cik efektīvi šis regulējums katrā dalībvalstī tiek piemērots. Regulējums ir Eiropas līmeņa, bet naudas atmazgāšanas jomas uzraudzība notiek dalībvalstu līmenī.

    No Eiropas Komisijas puses mēs esam piedāvājuši stiprināt Eiropas banku institūcijas lomu naudas atmazgāšanas jautājumos. Proti, dot papildus pilnvaras Eiropas banku institūcijai situācijā, ja nacionālās institūcijas neveic nepieciešamos pasākumos. Tas paredzētu iespēju uzdot nacionālajām institūcijām veikt noteiktas darbības, un, ja tas netiek darīts, tad Eiropas banku institūcija drīkst tieši pieņemt konkrētām bankām saistošus lēmumus.

    Tādēļ tas, kas pašlaik ir jāstiprina, drīzāk ir uzraudzības ietvars. Jānodrošina vienmērīga šo normu piemērošana visā Eiropas Savienības teritorijā.

    Vai redzat iespējas papildus funkcijas piešķirt arī Eiropas Centrālajai bankai?

    Eiropas Centrālā banka veic tā saucamo Eiropas banku prudenciālo uzraudzību banku savienības ietvaros. Tātad šī uzraudzība pamatā ir saistīta ar to, vai bankas pilda kapitāla pietiekamības prasības, likviditātes prasības, vai bankām ir pietiekami buferi, kurus var izmantot problēmu gadījumā, un lai pirmām kārtām problēmu risināšanai tiktu izmantoti banku akcionāru un kreditoru līdzekļi, nevis nodokļu maksātāju līdzekļi. Bet Eiropas Centrālā banka tiešā veidā nenodarbojas ar naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumiem. Vienotais uzraudzības mehānisms attiecas uz banku savienības valstīm, kas "de facto" ir eirozonas valstis. Savukārt cīņa ar naudas atmazgāšanu ir jautājums, kurš ir jārisina visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Līdz ar to ir vajadzīga institūcija, kura darbojas visā Eiropas Savienībā, nevis tikai attiecībā uz eirozonu, kā tas ir Eiropas Centrālās bankas gadījumā.

    Ko Latvijai var nozīmēt tas, ka mēs neizpildām "Moneyval" rekomendācijas un nonākam tā saucamajā "pelēkajā sarakstā"?

    Tas ir scenārijs, no kura noteikti vajadzētu izvairīties. Tas potenciāli var radīt gan finansējuma piesaistes, gan pat norēķinu problēmas Latvijas uzņēmumiem, līdz ar to negatīvi ietekmēt Latvijas ekonomiku. Latvijas valdība pašlaik aktīvi strādā, lai šīs rekomendācijas izpildītu un, cik zinu, tas būs samērā augstu arī nākamās valdības dienaskārtībā.

    Jūsu pārstāvētajā partijā ir bijuši gan daudzi premjeri, gan finanšu ministri. Kad mēs aizgājām pa to ceļu, pa kuru nevajadzēja?

    Ja runājam par cīņu ar naudas atmazgāšanu, tad šis ietvars gan Eiropas Savienībā, gan dalībvalstīs ir attīstījies pakāpeniski. Arī Latvijā prasības ir pakāpeniski pastiprinātas, bankās ir ieviesta politika "pazīsti savu klientu", ieviesta sistēma, kā bankām ir jāziņo par aizdomīgiem darījumiem. Līdz ar to šī sistēma pastāvīgi attīstās. Kā jau minēju, tad regulējošais ietvars Eiropas Savienībā ir pietiekami stingrs. Līdz ar to jautājums vairāk ir par praktisko uzraudzību, cik efektīvi šī uzraudzība tika veikta. Tādēļ nav pārsteigums, ka viens no pasākumiem, kurš tika īstenots pēc "ABLV" gadījuma, bija Kontroles dienesta pastiprināšana. Tas ir jautājums par praktisko uzraudzību.

    Mēs arī redzam, ka šīs problēmas nav bijušas tikai mums. Tās ir bijušas arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs - Igaunijā "Danske Bank" gadījumā, Maltā ir slēgta viena banka tieši naudas atmazgāšanas jautājumu dēļ, ir bijuši naudas atmazgāšanas skandāli arī citās dalībvalstīs. Tā ir visas Eiropas problēma, un līdz ar to ir nepieciešami Eiropas līmeņa risinājumi, kurus Eiropas Komisija ir piedāvājusi.

    Finanšu medijos jau ir sākusies sava veida vairāksolīšana par to, kad būs nākamā krīze. Eiro nākamo krīzi izturēs?

    Ja mēs runājam par eiro un Eiropas ekonomisko un monetāro savienību, tad jāsaka, ka jau pēc iepriekšējās krīzes ir īstenoti daudzi pasākumi, lai mazinātu nākamo ekonomisko satricinājumu negatīvo ietekmi.

    Kā galvenos punktus es pieminētu Eiropas semestra izveidi, kas ir stingrāka Eiropas makroekonomiskās un fiskālās politikas koordinācija, krīzes pārvarēšanas mehānismus, tajā skaitā Eiropas stabilitātes mehānismu, banku savienības izveidi ar vienotajiem uzraudzības un noregulējuma mehānismiem, kā arī stingrāku Eiropas Centrālās bankas lomu, izveidojot tiešo monetāro darījumu programmu. Visi šie pasākumi jau ir īstenoti un var teikt, ka eirozona jau pašlaik ir noturīgāka pret iespējamiem satricinājumiem, nekā tas bija iepriekšējās krīzes laikā.

    Turklāt mēs to jau redzējām arī praksē – 2015.gadā bija Grieķijas krīze. Tā bija nopietna, pat līdz tam, ka tika runāts par tā saucamo "Grexit". Taču šī notikuma ietekme uz pārējām eirozonas valstīm bija ļoti ierobežota, un arī nebija jautājumu par eiro stabilitāti kopumā. Mēs vairs neredzējām tādu domino efektu, kāds bija 2010. un 2011.gadā, kad problēmas vienā valstī radīja problēmas citā un krīze turpināja izplatīties.

    Tajā pašā laikā ir vēl virkne pasākumu, kuri būtu jāīsteno, lai Eiropas ekonomisko un monetāro savienību padziļinātu. Pirmais ir ekonomikas noturības stiprināšana, kam ir nepieciešamas strukturālās reformas. No Eiropas Komisijas puses mēs esam piedāvājuši reformu atbalsta programmu, lai veicinātu to, ka dalībvalstis nepieciešamās reformas īsteno un saņem arī finansiālu atbalstu. Otra lieta ir krīzes pārvarēšanas instrumentu stiprināšana. Tas attiecas gan uz Eiropas stabilitātes mehānisma tālāku nostiprināšanu, gan uz mūsu priekšlikumu par Eiropas investīciju stabilizācijas funkcijas izveidi, kas krīzes gadījumā palīdzētu noturēt publisko investīciju līmeni.

    Svarīgs jautājums ir arī banku savienības pabeigšana. Tur ir divi praktiski soļi, kuri būtu jāsper. Pirmais ir atbalsta mehānisms Vienotajam noregulējuma fondam potenciāli sistemātisku banku krīzes gadījumam. Otrais – Eiropas noguldījumu garantiju sistēmas izveide. Attiecībā uz pirmo jāsaka, ka praktiskā vienošanās jau ir. Attiecībā uz Eiropas noguldījumu garantiju sistēmas izveidi ir jāatzīst, ka diskusijas virzās ļoti lēnām un šķiet, ka ātru progresu šajā jautājumā mēs neredzēsim.

    Galvenā problēma, kuras dēļ ir vajadzīgi šie abi risinājumi, ir, ja problēmas vienlaikus ir daudzām bankām, tad var nepietikt naudas?

    Ja runājam par Vienoto noregulējuma fondu, tad tā uzdevums ir palīdzēt risināt problēmas sistemātiski svarīgās bankās. Bet jautājums, kurš pašlaik nav atbildēts, ir, kas notiek, ja šajā fondā līdzekļi beidzas, jo šo fondu veido no banku iemaksām. Tādēļ mēs piedāvājam fiskālo atbalsta mehānismu, kuru varētu īstenot caur Eiropas stabilitātes mehānismu. Savukārt pēc tam līdzekļus pakāpeniski atgūt no banku iemaksām.

    Attiecībā uz Eiropas noguldījumu garantiju sistēmu galvenā ideja ir, ka tas nodrošina atbalstu garantēto noguldījumu izmaksai. Līdz ar to jautājums ir par saikni starp dalībvalstīm un to bankām, lai neveidotos cikli, kad problēmas bankās rada problēmas dalībvalstīs un otrādi. Līdz ar to, neatkarīgi no tā, kādā situācijā konkrētā brīdī atrastos katra valsts, līdzekļi būtu pieejami no Eiropas noguldījumu garantiju fonda. Noguldītāji, kuri nogulda savus līdzekļus līdz garantētajam apjomam – 100 000 eiro -, varēs justi droši, neatkarīgi no tā, kurā eirozonas valstī līdzekļi atrodas.

    Teicāt, ka ar Eiropas noguldījumu garantiju sistēmas izveidi iet lēni. Kādēļ?

    Ar to tiešām iet samērā lēni, jo Eiropas Komisija savu priekšlikumu iesniedza jau 2015.gadā. Politiskās diskusijas par šo jautājumu starp dalībvalstīm pat nav sākušās. Faktiski notiek diskusijas par to, kas būtu jāizdara, lai sāktos diskusijas. Argumenti pamatā ir par to, vai tas neradīs transfēru riskus starp dalībvalstīm. Šo fondu arī veidos banku iemaksas, un jautājums ir, vai neveidosies situācija, ka to valstu banku sistēmām, kurām stingri piemēro visas prasības un attiecīgi tiek nodrošināta banku sektora stabilitāte, nākas maksāt par citu valstu banku sistēmām, kur šie nosacījumi netiek piemēroti tik stingri. Tas ir galvenais pretarguments. Mūsu priekšlikumā ir virkne drošības pasākumu, kas palīdzētu šāda veida situācijas novērst, bet diskusijas par šo jautājumu turpināsies.

    Vēl viens plānotais pasākums ir kapitāla tirgus savienības izveide. Ko tas nozīmētu Latvijai, kur kapitāla tirgus ir mazs un nīkuļojošs?

    Kapitāla tirgus savienībai ir divi savstarpēji saistīti mērķi. Pirmais ir dažādot finansējuma avotus Eiropas Savienības uzņēmumiem, tajā skaitā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai būtu mazāka atkarība no banku kredītiem un vairāk varētu piesaistīt līdzekļus kapitāla tirgos – gan akciju, gan obligāciju formā. Mēs esam panākuši jau virkni vienošanos par priekšlikumu, kā šādu finansējuma piesaisti varētu atvieglot. Piemēram, vienkāršākas prasības, it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, akciju emisiju prospektu veidošanai, kuri nepieciešami, lai akcijas iekļautu biržās. Palīdzība tā saucamo mazo un vidējo uzņēmumu izaugsmes tirgu attīstīšanai. Vienkāršotas prasības vērtspapīru kapitalizācijai, tajā pašā laikā nodrošinot nepieciešamo drošību. Vienkāršoti un uzlaboti nosacījumi riska kapitāla fondu darbībai.

    Tāpat ir virkne priekšlikumu, kuri vēl ir diskusijas stadijā, jo otrais mērķis ir nodrošināt, lai Eiropas iedzīvotāju un uzņēmumu ietaupījumi tiek produktīvi izmantoti un sniedz lielāku atdevi līdzekļu īpašniekiem, bet vienlaikus nodrošina lielāku finansējumu uzņēmumiem. Cerams diskusijas par šiem priekšlikumiem tiks sekmīgi noslēgtas. Diskusijas praktiski ir noslēgušās arī attiecībā uz Paneiropas pensiju produktu.

    Galvenais mērķis ir dažādot finansējuma avotus Eiropas ekonomikā.

    Latvijas gadījumā mēs ļoti labi zinām, kādas ir problēmas ar banku kredītu pieejamību. Tā saucamajos treknajos gados, kad ekonomika jau bija pārkarsēta, kredītus meta pakaļ, bet krīzes laikā pieejamību kredītiem pilnībā nogrieza. Rezultātā ekonomiskā nesabalansētība tika padarīta vēl lielāka un krīzes pārvarēšana bija vēl sarežģītāka. Skaidrs, ka uz šāda veida finansējumu mēs pilnībā paļauties nevaram. Kapitāla tirgiem vajadzētu spēlēt daudz būtiskāku un arī stabilizējošāku lomu.

    Rīgas biržas pārstāvji ne reizi ir pauduši, ka kapitāla tirgu Latvijā neizdosies attīstīt nākamajā līmenī, ja kaut vai minoritāru akciju daļu biržā nesāks kotēt lielie valsts uzņēmumi. Pašlaik obligācijas emitē tikai "Latvenergo". No otras puses vienmēr ir šīs bažas par valsts īpašumu izpārdošanu.

    Tas ir sarežģīts jautājums. Nevajadzētu aizmirst arī to, ka likumā ir noteikta virkne uzņēmumu, kuru privatizēšana nav paredzēta. Jāsaprot, ka arī minoritāras akciju daļas kotēšana biržā ir sava veida privatizācija. Es nedomāju, ka būtu jāmeklē veidi, kā apiet likuma prasības. Domāju ir zināmi iemesli, kādēļ kādreiz šāds likums tika izveidots. Bet tajā pašā laikā pastāv iespēja attīstīt obligāciju tirgu. Problemātiska banku finansējuma gadījumā, obligāciju potenciāls ir gana labs. Turklāt tas attiecas ne tikai uz valsts, bet arī uz privātajiem uzņēmumiem. Protams, lielajiem uzņēmumiem tas ir vieglāk, bet pakāpeniski būtu jāvirzās arī uz mazo un vidējo uzņēmumu segmentu. Kā jau es minēju, tad mēs strādājam arī pie tā, lai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem atvieglotu iespēju kotēt savas akcijas kapitāla tirgos.

    Ko Eiropas finanšu sistēmai nozīmēs "Brexit"?

    Ja runājam par Eiropas Savienības institūcijām, tad Londonā ir bāzēta Eiropas banku institūcija. Pašlaik jau notiek darbs, lai šo institūciju pārceltu uz Parīzi. Līdzīgi notiek darbs pie Eiropas medicīnas aģentūras pārcelšanu uz Amsterdamu. Skaidrs, ka Eiropas Savienības institūcijas tiek izvietotas Eiropas Savienības teritorijā un līdz ar to tās institūcijas, kuras līdz šim atradās Lielbritānijā, tiek pārceltas.

    Attiecībā uz finanšu tirgus dalībniekiem, tie ir lēmumi, kuri jāpieņem viņiem pašiem.

    Jūs šo plūsmu monitorējat?

    Jā, jo tas ir arī finanšu stabilitātes jautājums. Lielbritānijas lēmums ne tikai izstāties no Eiropas Savienības, bet iziet arī no Eiropas vienotā tirgus nozīmē to, ka finanšu institūcijas, kuras ir bāzētas Lielbritānijā, pamatā Londonā, zaudēs tā saucamās Eiropas Savienības pases un nevarēs sniegt pakalpojumus Eiropas Savienības klientiem. Attiecīgi bankas, investīciju kompānijas, apdrošinātāji utt. vērtē, kā šo problēmu var risināt.

    Risinājumu veidi ir divi. Pirmais, par ko mums ir konceptuāla vienošanās, ka sadarbību finanšu jomā mēs varam attīstīt uz tā saucamo ekvivalences lēmumu bāzes, atzīstot Lielbritānijas normatīvo bāzi par ekvivalentu ES normatīvajai bāzei un otrādi. Taču tas būs jādara katrā sektorā atsevišķi. Tas gan var būt tikai pie nosacījuma, ka Lielbritānija nesāk virzīties uz finanšu sektora deregulāciju, bet pašlaik tādu indikāciju nav. Otrs risinājums – tirgus dalībnieki var izvēlēties saglabāt ES pasi. Tādā gadījumā viņiem ir jānodrošina pietiekama klātbūtne ES teritorijā jeb faktiski jāsniedz savi pakalpojumi no ES, un ir ierobežojumi, cik lielā mērā šo pakalpojumu sniegšanu var nodrošināt ārpakalpojumu veidā no Lielbritānijas.

    Proti, lai nebūtu tā, ka ES teritorijā vienkārši tiek izveidota pastkastīte?

    Tieši tā. No šādām pastkastītēm ES teritorijā mēs gribētu izvairīties.

    Tādēļ mēs arī Eiropas uzraudzības pārskatā piedāvājam pastiprināt Eiropas uzraudzības institūciju lomu, lai nodrošinātu arī uzraudzības konverģenci. Tātad būtu vienmērīgas uzraudzības prasības. Tajā skaitā attiecībā uz ārpakalpojumu izmantošanu. Proti, lai neveidotos situācija, ka notiek mēģinājumi izmantot kādu noteiktu valstu uzraugu relaksētāku attieksmi un tamlīdzīgi. Tam visam ir jābūt koordinētam Eiropas Savienības līmenī.

    Mēs redzam, ka daudzi finanšu sektora spēlētāji jau tagad ir pieņēmuši lēmumus, kādā veidā viņi organizēs darbu pēc "Brexit", kuras aktivitātes tiek pārceltas uz ES, lai nodrošinātu darbības nepārtrauktību.

    Par jūsu tālāko karjeru – pēc kāda laika tiks mainīts Latvijas eirokomisārs un kādas ir jūsu tālākās ieceres?

    Šis jautājums būtu jāpārrunā ar nākamās valdības vadītāju. Lēmumus par eirokomisāriem pieņem valdība, un pamatā iniciatīva ir Ministru prezidentam. Tas būtu pirmais solis pirms sākt to komentēt publiski.

    Esat gatavs atgriezties arī Latvijā?

    Tādu iespēju es nekad neesmu izslēdzis. Pašreiz man konkrētu plānu šajā jautājumā nav, bet konceptuāli es šo iespēju nekad neesmu izslēdzis.

    Tostarp politikā?

    Tostarp politikā.

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.